Proletariāts

Jautājums ir nopietns un varbūt arī pamatots. Iespējams, proletariāts tikai tagad parāda savas ģenētiskās iespējas un ģenētiskā potenciāla rezultātu. Iespējams, tikai šodienas vidējā un jaunākajā paaudzē izpaužās proletariāta ģenētiskā iedaba – tas viss materiāls, kas ir atsijājies proletariāta gēnos. Ja salīdzina pēckara Latvijas proletariāta veidolu ar šodienas Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes veidolu (pēckara proletariāta pēctečiem), tad atklājās šausmīga aina. Šodienas vidējās un jaunākās paaudzes vecvectēvi, vectēvi un tēvi morāli tikumiskajā ziņā un prāta kapacitātes ziņā nav salīdzināmi ar mazbērniem un mazmazbērniem, kuru raksturojumā vispiemērotākais apzīmējums ir jēdziens “deģenerāti”. Pēc II Pasaules kara Latvijā palika tikai tas sociālais slānis, kuru var dēvēt par proletariātu. Tie bija masu cilvēki, taču ar augstu morāli tikumisko apziņu, noteiktu vērtību sistēmu, racionālu prātu, spilgti izteiktu pienākuma apziņu, kā arī stabilu priekšstatu par patriotismu, valstiskajiem pienākumiem un atbildību. Šodien mūsu rīcībā var būt vienīgi pēckara proletariāta ģenētiskais mantojums – tie cilvēki, kuri piedzima proletariāta ģimenēs. Kā zināms, proletariāts kā ģenētiski un kulturoloģiski vienots cilvēciskais tips ir vēsturiski ļoti jauna parādība. Pie mums radās tikai XIX gs. beigās. Pie mums radās no lauku zemniecības ne visai laba cilvēciskā materiāla – kalpiem, kuri atstāja laukus un devās uz pilsētām, lai strādātu rūpnīcās. Tātad proletariāta ģenētiskais aizsākums nav iepriecinošs. Nebūt iepriecinošs ir šī aizsākuma rezultāts tagad, kad visapkārt rosās uz zādzībām un nelietībām tendēti tipi. Zinātnei tādējādi ir jātiek skaidrībā par ģenētiskās evolūcijas līkločiem.