Žurnālistika

Latvijas žurnālistikas prakse jādala divās daļās – Rīgas žurnālistika un provinces žurnālistika. Dalījumu nosaka dažādi faktori: saturs, profesionālā kompetence, cilvēciskā materiāla kvalitāte (morālajā ziņā, postmodernisma un neoliberālisma zombēšanas rezultāta ziņā). Provinces žurnālistikā pozitīvo materiālu īpatsvars ir nesalīdzināmi lielāks nekā Rīgas žurnālistikā. Provinces žurnālisti ir mazākā mērā zombēti. Jautājumi var būt vairāki. Piemēram, vai Rīgas žurnālistika apzināti atspoguļo Latviju kā visdažādāko noziegumu zemi? Nav ticams, ka tas konsekventi notiek apzināti. Katrā ziņā noziegumu atspoguļošana ietilpst tajās manipulācijās (ideoloģiskajā programmā), kuras realizē mediju saimnieki saskaņā ar ģeokrātisko spēku pasūtījumu. Taču Latvija kā noziegumu zeme un latvieši kā noziedznieki (zagļi, blēži, “shēmotāji”) pēcpadomju laikā ir uzplaukuši galvenokārt subjektīvo iemeslu dēļ. Latviešu mentalitātē noziedzības tendētība ieņem stabilu vietu. Vismazāk tas ir sastopams vecākajā paaudzē, kuras garīgo satvaru ietekmē padomju varas stingrā bardzība pret noziegumiem. Vidējā un jaunākā paaudze nekādu bardzību nepazīst un ir dzīvojusi noziegumu brīvības apstākļos. Noziegumu brīvības apstākļi pēcpadomju laikā atbalsojās arī Rīgas žurnālistikas apziņā. Rīgas žurnālisti ne tikai paši pastrādā visdažādākos noziegumus, bet arī jūsmīgi (skaudīgi) stāsta un raksta par citu profesiju latviešu pastrādātajiem noziegumiem. Rezultāts ir šausmīgs: pasaule sastopas ar Latviju un latviešiem kā noziegumu un noziedznieku paradīzi. Rīgas medijos cita nekā nav – tikai latviešu jaunākie noziegumi un debili šķērmīgs glamūrs, kura centrā arī ir cilvēciski neadekvāti latvieši. Turklāt latviešu sabiedrībā nav neviens spēks, kas gribētu apturēt valsts un tautas reputācijas noslīdi. To nedara ne tās trulās tantes, kas tēlo žurnālistu sagatavotājus Lomonosova ielā. To nedara mediju vadītāji, kuri paši visbiežāk ir noziedznieki. To nedara valsts vara, par kuras noziedzīgo raksturu vispār nav vērts runāt.