Nupat publicēju eseju par psihisko prosperitāti. Šīs esejas tēma ne tik daudz ir literatūras studiju rezultāts, kā dzīves novērojumu rezultāts manā kopdzīvē ar ebrejiem apm. 40 gadus, medijos uzzinot informāciju par kāda antisemīta nelietībām, kāda antisemīta sodīšanu, aizvadītajos dažos gadu desmitos redzot antisemītisma jocīgo ģenēzi, kas galu galā ir sasniegusi absurdu pakāpi. Ebreju panākumu (zombējot visu cilvēci) nosaucu par psihisko prosperitāti (labvēlību). Publikācija var mūsu vietējā antisemītisma ugunskurā pieliet benzīnu, tādējādi izraisot interneta anonīmo gudrinieku (faktiski visīstāko pajoliņu) antiebrejiskuma grandiozu uzliesmojumu. Vismaz “Pietiek” komentāros normāla cilvēka normāla satura ieraksti ir ļoti liels retums. Esejas publikācija var atvērt latviešu mežonīgā naidīguma, stulbuma, šovinisma, tumsonības slūžas. Bet tur neko nevar darīt. Tas tikai vēl trūka, ka sāksim izdabāt atkritumu smirdoņai, kas vienmēr būs neatkarīgi no esejām. Neminēju tos latviešu lopus, kuri pamatoti tika sodīti par savu aprobežotību ebreju jautājumā. Nav minēts ne Grūtups, ne Kiršteins, ne padullie grantiņi, ne reti tumsoniskie inkini, ne tas pelēkais jauneklis no žurnāla, kurā latviešu mērgļi ievietoja izaicinošu rakstu par ebrejiem. Nav minēts latviešu tumsonības (bet varbūt arī latviešu aprobežoto specdienestu provokāciju) simbols “tautas tribunāls”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru