sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Sabrukums

Tautas sabrukumam ir piemērota augsne un vide. Tautas sabrukums virzās reizē ar rases sabrukumu. Neapšaubāmi, ģenētiski lumpeniskajā un plebejiskā Austrumeiropā tas izpaužās reaktīvāk nekā Rietumeiropas zemēs. Latviešu jaunās un izteikti ģenētiski vienkāršās tautas sabrukums nav apturāms tāpēc, ka ir šī kopējā drūmā virzība ar pārējām tautām. Tautas viena no otras mācās sabrukt, mācās to visu, kas veicina sabrukumu. Latviešu tautas kolapss vairs nav hipotēze, bet visskaudrākā realitāte. Latviešu tautas kolapsam nav nekādas alternatīvas – centieni kaut ko saglābt: jaunatni, kādu sociālo grupu, inteliģenci, intelektuāļus. Jebkuras tautas glābēji – elite – paši ir sabrukuma visspilgtākie piemēri. Teiksim, izglītības ministre ir visīstākais vieplis, kas pati ar savu piemēru diktē tautas (izglītības satura) sabrukumu. Tautas sabrukuma liecība ir tā, ka tauta pat vienu cilvēku nevar atrast savas dzīves koriģēšanai. Pat valsts prezidents ir amorāls un krimināls tips ar pelēkām smadzenēm. Latviešu tautas šodienas vēsturiskā posma tukšums un bezjēdzība ir tik riebīga, ka riebīgāka vairs nemaz nevar būt. Tautā nav pat stihiska un intuitīva reakcija paglābties no kolapsa. Visur priekšplānā ir neadekvāti viepļi ar šļāpiniskām sejām. Visur dominē kolapsa mentalitāte un no tās atvasinātie dzīves formāti – izvirtība, nelietība, bezidejiskums, vulgaritāte sintēzē ar eksaltētu pašpārliecinātību, augtsprātību un idiotisku iedomu par savas dzīves izvēles pareizību un milzīgo vērtību. Var pat teikt, ka latviešu tauta sabrūk, nesasniedzot savā attīstībā zināmu briedumu. Tā teikt, nomirst jaunībā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru