“Jābūtība” (Maija Kūle) un „parbūtība” (Daniels Pavļuts)
kā izteikti pseidointelektuālie murgojumi noteikti var patikt tiem
mietpilsoņiem un garīgi neattīstītajiem tipiem, kuriem vispār ir vājība
čubināties ap iracionāli simboliskiem un idiotiskiem simulakriem – Lielvārdes
jostu, Buiķa spēju redzēt savu iepriekšējo dzīvi, Ziedoņa „re kā”, kultūras jēdziena
ekstravagantu izmantojumu („Kultūra ir svaigs gaiss un sekss”).
Pseidointelektuālo murgojumu autori noteikti paši nav īsti normāli.
Pseidointelektuālie murgojumi nav apzināti veidojumi ar noteiktu ideoloģisko
slodzi, kādi mēdz būt, piemēram, mākslinieku apzināti provocētie publiskie
skandāli, lai tādā veidā pievērstu sev uzmanību. Speciāli provocētie publiskie
skandāli parasti ir skaidra prāta darbs. Turpretī pseidointelektuālie murgojumi
nav skaidra prāta rezultāts, bet gan idiotijas, kretīnisma un nekaunības
simbioze. Pseidointelektuālos murgojumus izplata nekaunīgi cilvēki. Bet tā nav
parastā nekaunība – skaidra prāta nekaunība. Drīzāk tā ir garīgi nevesela prāta
nekaunība, agresīvi izplatot savus pseidointelektuālos murgojumus. Garīgi
vesels cilvēks ir spējīgs atšķir intelektuāli saprātīgus risinājumus no
murgojumiem un nekad necentīsies uzspiest citiem intelektuāli nesaprātīgus
risinājumus. Neapšaubāmi, pseidointelektuālisms var pastāvēt tikai neattīstītā
vidē – zinātniski, intelektuāli, kognitīvi neattīstītā vidē. „Jābūtība” var
pārgudri sprēgāt tikai īstas filosofiskās domas deficīta vidē. „Parbūtība” var
muļķot sabiedrību tikai elementāras politiskās apziņas deficīta vidē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru