pirmdiena, 2017. gada 18. septembris

Fani

“Jābūtība” (Maija Kūle) un „parbūtība” (Daniels Pavļuts) kā izteikti pseidointelektuālie murgojumi noteikti var patikt tiem mietpilsoņiem un garīgi neattīstītajiem tipiem, kuriem vispār ir vājība čubināties ap iracionāli simboliskiem un idiotiskiem simulakriem – Lielvārdes jostu, Buiķa spēju redzēt savu iepriekšējo dzīvi, Ziedoņa „re kā”, kultūras jēdziena ekstravagantu izmantojumu („Kultūra ir svaigs gaiss un sekss”). Pseidointelektuālo murgojumu autori noteikti paši nav īsti normāli. Pseidointelektuālie murgojumi nav apzināti veidojumi ar noteiktu ideoloģisko slodzi, kādi mēdz būt, piemēram, mākslinieku apzināti provocētie publiskie skandāli, lai tādā veidā pievērstu sev uzmanību. Speciāli provocētie publiskie skandāli parasti ir skaidra prāta darbs. Turpretī pseidointelektuālie murgojumi nav skaidra prāta rezultāts, bet gan idiotijas, kretīnisma un nekaunības simbioze. Pseidointelektuālos murgojumus izplata nekaunīgi cilvēki. Bet tā nav parastā nekaunība – skaidra prāta nekaunība. Drīzāk tā ir garīgi nevesela prāta nekaunība, agresīvi izplatot savus pseidointelektuālos murgojumus. Garīgi vesels cilvēks ir spējīgs atšķir intelektuāli saprātīgus risinājumus no murgojumiem un nekad necentīsies uzspiest citiem intelektuāli nesaprātīgus risinājumus. Neapšaubāmi, pseidointelektuālisms var pastāvēt tikai neattīstītā vidē – zinātniski, intelektuāli, kognitīvi neattīstītā vidē. „Jābūtība” var pārgudri sprēgāt tikai īstas filosofiskās domas deficīta vidē. „Parbūtība” var muļķot sabiedrību tikai elementāras politiskās apziņas deficīta vidē. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana