Latviešu liktenis ir jocīgs (nožēlojams) tajā ziņā, kas
tas ir jocīgs no citu tautu viedokļa, bet nevis ir jocīgs no pašu latviešu
viedokļa. Latviešu masas nemaz nesaprot, ka viņu liktenis ir jocīgs. Jocīgums spilgti
izpaužas uz latviešu tautas bojāejas fona. Jocīgi ir tas, ka latvieši strauji
noveco, izmirst, aizklīst svešumā savā vēsturiskajā pastāvēšanā tā arī
neizjutuši īstu filosofiju, īstu daiļliteratūru, īstu valstiskumu, īstu
saimniecisko uzplaukumu, īstas humanitārās zinātnes, īstu citu tautu cieņu,
īstu nacionāli svētīgu reliģiju un ideoloģiju. Latvieši savas vēsturiskās
pastāvēšanas laikā galvenokārt ir pārtikuši no garīgās kultūras visdažādākā
veida surogātiem un simulakriem, kroplas ideoloģijas zombējuma, alkātīgiem parvēnijiem,
nacionālās nodevības, tautas aplaupīšanas, noziegumu brīvības, pseidointelektuāliem
murgiem par „jābūtību”, politiskā marasma „par-politiķiem”, kas viss diemžēl
tautas masām ir sagādājis lielu gandarījumu un pilnā mērā apmierinājis tautas
masu garīgās vajadzības. Latviešu tauta pamatā ir dzīvojusi savas vēsturiskās
pastāvēšanas laikā kulta personu garīgajā apgādībā, kā arī speciālo dienestu
„uzpiarēto” uzskatu līderu apdullinājumā, neapzinoties kulta personu un
pseidouzskatu līderu primitīvās, vulgārās, ideoloģiski tendenciozās, idejiski
un mākslinieciski seklās produkcijas intelektuālo un estētisko nevērtību. Īsti
garīgās kultūras formāti un žanri tautu nav gandrīz nemaz veldzējuši. Piemēram,
jāraksta ir pamflets par to, ar ko beidzās pamfleta žanra piedāvājums latviešu
lasītājiem. Latvieši ir tauta, kurai patīk veselības aizsardzība kā bizness,
izglītība kā bizness, māksla un literatūra kā bizness. Tauta iet strauji bojā.
Tās neveselīgo mentalitāti vairs neviens nepagūs izmainīt, ja arī tomēr kāds to
vēlētos izdarīt tautas labā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru