Pašlaik ir izveidojusies interesanta situācija: globālo (arī relatīvi lokālo)
sociālo problēmu analītiķa talants eiropeīdu vidē nav vajadzīgs. Tāpat nav
vajadzīgas speciālas zināšanas, domāšana plašās kategorijās; nav vajadzīga
profesionālā intuīcija, prognozēšanas dotumi utt. Principā nekas nav vajadzīgs
no tā, kas vienmēr ir obligāts priekšnoteikums analītiskajai darbībai, - šajā
gadījumā globālo sociālo problēmu analītikai. Pašlaik vienīgais, kas ir
vajadzīgs, ir veselais saprāts, nodrošinot darbību atbilstoši veselajam
saprātam. Ja agrāk, protams, arī bija vajadzīgs veselais saprāts, tad pašlaik
pietiek tikai ar veselo saprātu. Pašlaik vairāk nekā nevajag. Tā tas ir
izveidojies tāpēc, ka sociālajos procesos dominē totāls amorāliskums, absolūts
absurds, idiotisms, bezmērķīgums un bezjēdzība. Tādos apstākļos pietiek ar to,
ka cilvēks lūkojās uz pasauli no neangažēta veselā saprāta viedokļa. Pašlaik
nav jāmeklē stratēģiski, slepeni, diplomātiski, ģeopolitiski, nodomi tur, kur
praktiski valda banāls stulbums, alkātība un gļēvums, bet politiskos un
sociālos procesus bezmērķīgi un bezjēdzīgi bīda labākajā gadījumā haotiska un
eklektiska domāšana, bet sliktākajā (visbiežākajā) gadījumā prevalē idiotija un
iracionālisms.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru