Deficītais segments

Latviešu inteliģences masveida reti kroplajai attieksmei pret valsts drošības speciālajiem dienestiem izskaidrojums ir vienots ne tikai ar etniskās populācijas attīstības vispārējo līmeni, izglītotības kolosālo noslīdējumu pēcpadomju laikā, iespēju dažāda rakursa debiliem indivīdiem piesārņot publisko telpu un tādējādi gribot negribot apliecināt sabiedrības saprātīguma zemo pakāpi visdažādākajos jautājumos un tajā skaitā valsts drošības speciālo dienestu jautājumā. Izskaidrojumā nākas ņemt vērā to, ka latviešiem vispār nekad nav bijusi sava valsts, kura būtu pastāvējusi vismaz vienas paaudzes mūžu (25-30 gadus). Pēcpadomju LR nevar uzskatīt par patstāvīgu valsti un īstu valsti vispār. Tas drīzāk ir PSRS komunistu partijas darboņu varas turpinājums kriminālā formātā, ģeokrātiskā pakļautībā un ES konfederācijas sastāvā. Bet tas nozīmē, ka latviešiem nekad nav nācies nopietni pievērsties valsts drošībai. Latviešu tautas drošība vienmēr ir bijusi citu etnosu darbības sfēra; galvenokārt, krievu. Tāpēc latviešu kultūrā iztrūkst tāds segments kā izlūkdienests, kontrizlūkdienests un politiskās drošības dienests. Tātad iztrūkst valsts drošības speciālo dienestu pamats. Ja arī latviešu tautības cilvēku kāda daļa ir nodarbojusies ar izlūkošanu un kontrizlūkošanu, tad tas ir noticis citu tautu valstiskuma ietvarā. Latviešu tautas masām tāpēc ir pilnīgi nepazīstama lepošanās ar saviem speciālo dienestu kadriem. Latviešiem nav pazīstami naratīvi par savas tautas izlūku varoņdarbiem. Latviešu tautas masas tāpēc nesaprot, ka kalpošana valsts drošībai speciālajos dienestos ir goda lieta un ar to ir jālepojas. Latviešiem nav lemts saprast, ka darbs speciālajos dienestos ir liecība augstam intelektam, spējai uz pasauli lūkoties plaši un analītiski. Darbs speciālajos dienestos prasa ļoti augstas cilvēciskās īpašības – drosmi, izturību, savaldību. Latviešu inteliģence nemaz necenšas savu tautu pārliecināt, ka jebkuras valsts drošībai ir obligāti nepieciešami dažāda profila speciālie dienesti. Valsts nevar pastāvēt bez politiskās drošības speciālā dienesta. Visnepatīkamākais ir tas, ka latviešu inteliģence nepaskaidro tautai, ka darbs vai sadarbība ar valsts drošības iestādēm ir katra tautieša pienākums un goda lieta, sniedzot savu individuālo ieguldījumu valsts pastāvēšanā. Saprotams, latviešu inteliģencei principā neko nedrīkst pārmest, jo latviešiem vēl nav bijusi īsta sava valsts. Latviešiem vēl nav bijis pilsoņa pienākuma un goda lietas realizācijas īsts un cienījams objekts.