piektdiena, 2018. gada 16. februāris

Demogrāfijas momenti



Sarunā par demogrāfiju nepieciešams paskaidrot trīs momentus. Pirmkārt, jaunāko publikāciju autori neprot skaidri un stingri nošķirt valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu vietējās tautas (teiksim, latviešu tautas) dzimstības pieauguma rezultātā no valsts iedzīvotāju skaita pieauguma, valstī ielaižot „melnās” un „pusmelnās” Āfrikas migrantus. Nelietīgi ir lielīties par valsts iedzīvotāju skaita pieaugumu migrantu ielaišas rezultātā. Lielīties drīkst tikai par savas tautas dzimstības pieaugumu. Saprotams, ja to izdodas panākt. Otrkārt, no vienas puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes destruktivitāte, veicinot tautas vērtīgākās daļas dzimtenes pamešanu, bet no otras puses ārprātīgs nacionālais noziegums ir valdošās kliķes jaunākie plāni par migrantu aicināšanu noteiktās profesijās, par ko tagad regulāri blādās izcili aprobežotais Valmieras grāmatvedis. Tāda notikumu gaita aksiomātiski liecina par latviešu etnosa nespēju ģenerēt tautas pastāvēšanai nepieciešamu optimālu politisko, valstisko virsslāni. Treškārt, nav daudz demogrāfiskā faktora adeptu. Nav daudz filosofu un zinātnieku (vēsturnieku, antropologu, kulturologu, sociologu u.c.), kuri demogrāfisko stāvokli uzskatītu par galveno faktoru cilvēces virzībā. Līdz šim zinātnē nav pieņemts pret demogrāfiju izturēties kā pret galveno apstākli, kas cēloniski iedarbojās uz cilvēces likteni un cilvēces kultūras procesiem, tos izraisot (kā cēlonis), nosakot (determinējot), veicinot vai pastiprinot, kā arī novājinot vai degradējot. Tas, ka demogrāfiskais stāvoklis (cilvēku dzimstība un mirstība, cilvēku kopskaits) ir galvenais stāvoklis, no kura ir atkarīga cilvēces gaita (civilizācija/kultūra), vēl nebūt nav zinātniskā norma. Joprojām cilvēces darbības, uzvedības un komunikācijas analītikā gandrīz nemaz netiek runāts par demogrāfiskajiem apstākļiem kā attiecīgo procesu izšķirošo faktoru. Tas šķiet dīvaini. Cilvēki taču vienmēr varēja ievērot, ka viens ir dzīve nelielā ģimenē, bet pavisam kaut kas cits ir dzīve lielā ģimenē. Tas attiecas arī uz citiem sociālajiem kolektīviem – ģintīm, ciltīm, tautām. Labi ir zināms, ka mazas tautas liktenis radikāli atšķiras no lielas tautas likteņa. Kopumā to pašu var teikt par cilvēci. 7-8 miljardus lielas cilvēces liktenis ir savādāks nekā 1-2 miljardus lielas cilvēces liktenis. Jēdzieni „masu sabiedrība”, „masu kultūra”, „masu cilvēks” radās tikai pēc tam, kad no XIX gadsimta uz planētas patiešām dzīvoja iedzīvotāju milzīgas masas. Hosē Ortega-Gasets par „masu sacelšanos” sāka sociāli filosofēt acīmredzot t.s. demogrāfisko emociju rezultātā. Viņš emocionāli raksta par jauno atklājumu – cilvēku masveidību uz ielas, baznīcās, kafejnīcās, vilcienos. Cilvēku masveidība atstāja dziļu emocionālo iespaidu. Cilvēku masveidība bija pilnīgi jauna un negaidīta izjūta. Sergeju Kapicu var uzskatīt par demogrāfiskā faktora adeptu. Vēloties sastapt domubiedrus, viņš iepazītajā literatūrā ir noskaidrojis tikai dažus vēsturniekus, kuri ir izteikušies par demogrāfijas kardinālo lomu. Savukārt mūsdienu globālo sociālo procesu tāda ģeniāla analītiķa darbībā kā Sergejs Kurginjans arī nekas nav sastopams par demogrāfisko faktoru. Joprojām valda klusums sociālajā filosofijā, politiskajā filosofijā, starptautisko attiecību filosofijā. Teiksim, Eiropas liktenis (migrācija, eiropiešu novecošana un izmiršana) arī nav pamudinājis pievērsties demogrāfiskajam faktoram kā galvenajam faktoram. Slavenā amerikāņa koncepcija par civilizāciju sadursmi arī iztika bez demogrāfiskās analīzes; respektīvi, demogrāfiskās pārejas (1960.-2050.g.) interpretācijas.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru