Ar izglītību un zinātni tāpat kā ar industriālo ražošanu
latviešu sētā, prasti sakot, „ir cauri”. Nekas cienījams nav tagad un nekas
cienījams nebūs nākotnē. Latvieši un vietējie krievi/puskrievi momentā
sagandēja kapitālisma greznumu – privāto izglītību ar iespēju veidot elitāras
programmas un tautā izaudzināt īstu eliti. Latviešu kūroviem elitāras
izglītības kritērijs tūlīt kļuva studiju programmas cena: jo dārgāka studiju
programma, jo tā esot elitārāka (savā laikā bija gods to dzirdēt no Borisa Kurova
mutes). Krievu privātās augstskolas tūlīt kļuva par dažādu alkātīgu deģenerātu
buku, ņikiforovu, djakonu biznesu bez zinātnes un ar „diplomu” nemaskētu
tirdzniecību. Rīgas klozetpodu tirgotāja „trulībā” galvenas princips
nostiprinājās iemācīt latviešu jaunatnei „taisīt naudu”, par ko Pētersons
atklāti blādījās auditorijā. Izglītībā un zinātnē nekas nopietns nevar būt, ja,
piemēram, augstskolu zinātņu prorektori nav cilvēki ar zinātniski radošiem
gēniem un pie tam vēl nav spējīgi izprast zinātnes un izglītības sakarības,
zinātnes lomu izglītībā, zinātnes būtību u.tml. LU zinātņu prorektore ir
robustā Druviete, kurai ar zinātni nav nekādas mentālās saistības un visas
regālijas ir mātes, kompartejiski vienmēr pareizi domājošās LPSR oficiālās
valodnieces, nopelns, nespējot vienīgi savai kretīnei sarunāt Nobela prēmiju. Par
RSU zinātņu prorektori ir ievēlēta melnā Kiope – izglītības un zinātnes
enerģiskā postītāja no Vaļņu ielas nama, kas pārņemts ar „Boloņas procesa” neoliberālo
un antihumāno (praktiski - sociālā darvinisma) smirdoņu. Kundze no zinātnes
atrodas vēl tālāk nekā Druviete, kura vismaz ir LPSR ZA augstceltnē redzējusi
īstus zinātniekus. Kiopes kundze ir redzējusi tikai šadurskus. Latvijas
zinātnes sagraušana ir melnās dāmas lielākais zinātniskais sasniegums. RTU
zinātņu prorektora Tāļa Juhnas pētījumu jomas ir
ūdens kvalitātes nodrošināšana pilsētvidē un enerģijas ieguve no notekūdeņiem
un atjaunojamiem dabas resursiem. Neticu, ka ar spilgti izteikto
lingvistisko izvirtību viņam var sanākt kaut kas labs zinātnē. Tas nevar
notikt, nesaprotot zinātnes jēgu un neprotot lietot zinātnes valodu. Katrā ziņā
lingvistiskos izvirtuļus ir jātur 4 miljonus kilometru lielā attālumā no
jaunatnes, studiju procesa, zinātnes organizēšanas, zinātnes. Dabas zinātnes,
tehniskās zinātnes bija pēdējā cerība. Humanitārās un sociālās zinātnes
latviešu sētā vienmēr ir bijušas provinciāli bālas un šarlatāniski sasmērētas. Notiekošais
RTU aicina atmest arī pēdējo cerību. Ja RTU zinātniskā virtuve ir nodota totāli
nepiemērotam cilvēkam, tad nekādas
cerības vairs nevar būt.
Tas ir komentārs, domājot par eseju "Stulbuma novitātes".
AtbildētDzēst