Monolīts

Ne tikai latviešu tauta, bet Latvijas nācija pašlaik noteikti ir intelektuāli un morāli monolīts stutējums. Tātad vienots, saliedēts, bez iekšējām pretrunām stutēts stutējums. Visi ir vienādā mērā truli, dumji, vienaldzīgi, stulbi, melīgi, nelietīgi, zagšanas kāri, antipatriotiski un antinacionāli. Visi dzied vienu dziesmu, kuras vārdi ir idiotijā un nelietībā mērcēti. Baltie putni ir sastopami. Bet tie ir tikai baltie putni, nespējot izkustināt ne uz vienu pusi monolīto stutējumu. Latviešu tautā un Latvijas nācijā stulbums un nelietīgums ir tik liels, ka vairs nav iespējamas no inteliģences sagaidīt stulbuma un nelietības konstatējošas un kritizējošas refleksijas, jo inteliģence tradicionāli normālā sociumā ir dažādu stutējumu likvidētāja. Latviešu inteliģence kopā ar vietējo cittautiešu inteliģenci ir destruktīvs putrojums. Tāpēc tāda blādīšanās un tāpēc uz skatuves vienīgi tādi bezjēdzīgi purni, jo vizuālais noformējums vienmēr ir liecība garīgajam noformējumam. Domāšana kā augstākais garīgais spēks atspoguļojas cilvēka izskatā – sejas apgarotībā. Nav domāšanas spējas, nav sejas apgarotības. To var tūlīt redzēt, kuri spēj kaut ko redzēt. Tie, kuri domā, tikai spēj kaut ko redzēt. Tie, kuri nedomā, pat spogulī sevi nespēj redzēt. Tie, kuri nedomā un kuru sejās nav apgarotības, ciena tikai tādus pašus kā sevi. Tas notiek instinktīvi un praktiski ļoti enerģiski. Tāpēc visur ir tikai sejas bez apgarotības. Vārdi „brīvība” un „sirdsapziņa” var nonākt jocīgā situācijā. Piemēram, „brīvība” var būt cēlāks vārds par vārdu „sirdsapziņa”. „Perestroikai” izdevās ar vārdu „brīvība” aizbāzt mutes inteliģencei – nobīdīt malā inteliģences sirdsapziņu. Latviešu inteliģence tā arī 30 gados nav sapratusi, kas ir noticis. Acīmredzot ģenētiskais resurss tādai izpratnei nav piemērots. Bet tauta bez inteliģences ir mērkaķu bars senajos ozolos Alūksnē un citur. Starp Kombuļu Inesi un VVF, bezpajumtnieku-miljonāru Ēriku un Kučinski nav nekādas atšķirības.