Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām
izpausmēm ir bailes no patiesības, veicinot konsekventu patiesības noklusēšanu.
Bailes no patiesības dominē ne tikai inteliģencē. Droši var teikt, ka
patiesības noklusēšana ir kļuvusi latviešu tautas ideoloģija. Sociālā
šizofrēnija ir viegli konstatējama: cilvēki redz vienu patiesību, taču tic un
pakļaujas pavisam citai patiesībai. Patiesības noklusēšana ir izdevīga sociuma
lielai daļai. Pirmkārt un galvenokārt tā ir izdevīga inteliģences
mazasinīgākajai daļai, nodrošinot labu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem,
pielīdējiem, netalantīgajiem, negodīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem,
zaglīgajiem, alkātīgajiem. Patiesības noklusēšanas iemesls ir fundamentāli
negodīgā dzīves kārtība. Patiesība par šodienas Latviju ir drausmīga. Pat negribas
ticēt, ka tik lielā mērā var apmuļķot tautu un tauta tik lielā mērā piekrīt būt
traģiski apmuļķotai un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt patiesību. Intuitīvi
visu saprot pareizi, taču atklāti nevēlas dzirdēt patiesību par to, ka
komunistiskās partijas un valsts drošības iestāžu vietējie hameleoni ir aplaupījuši,
nodevuši, iedzinuši postā paši savus tautiešus un izliekas, ka nekas nav
noticis, izliekas, ka viņu vara nav saglabājusies un viņi nevienu nav
aplaupījuši, tautu un valsti nav nacionāli nodevuši savās nelietīgajās
interesēs. Bailēm no patiesības, patiesības noklusēšanai ir vēl viens iemesls.
Ja atzīst patiesību par šodienas Latviju, tad ir jāatzīst pārāk lielas latviešu
daļas tiešā ieinteresētība dzīvot noziegumu brīvībā, kad dzīves galvenais
formāts ir zagšana. Saprotams, ka to atzīt ir ļoti grūti. Vieglāk ir turpināt
patiesības noklusēšanu – šodienas latviešu ideoloģiju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru