ceturtdiena, 2018. gada 14. jūnijs

Bailes no patiesības



Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām izpausmēm ir bailes no patiesības, veicinot konsekventu patiesības noklusēšanu. Bailes no patiesības dominē ne tikai inteliģencē. Droši var teikt, ka patiesības noklusēšana ir kļuvusi latviešu tautas ideoloģija. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama: cilvēki redz vienu patiesību, taču tic un pakļaujas pavisam citai patiesībai. Patiesības noklusēšana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Pirmkārt un galvenokārt tā ir izdevīga inteliģences mazasinīgākajai daļai, nodrošinot labu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, negodīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem, zaglīgajiem, alkātīgajiem. Patiesības noklusēšanas iemesls ir fundamentāli negodīgā dzīves kārtība. Patiesība par šodienas Latviju ir drausmīga. Pat negribas ticēt, ka tik lielā mērā var apmuļķot tautu un tauta tik lielā mērā piekrīt būt traģiski apmuļķotai un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt patiesību. Intuitīvi visu saprot pareizi, taču atklāti nevēlas dzirdēt patiesību par to, ka komunistiskās partijas un valsts drošības iestāžu vietējie hameleoni ir aplaupījuši, nodevuši, iedzinuši postā paši savus tautiešus un izliekas, ka nekas nav noticis, izliekas, ka viņu vara nav saglabājusies un viņi nevienu nav aplaupījuši, tautu un valsti nav nacionāli nodevuši savās nelietīgajās interesēs. Bailēm no patiesības, patiesības noklusēšanai ir vēl viens iemesls. Ja atzīst patiesību par šodienas Latviju, tad ir jāatzīst pārāk lielas latviešu daļas tiešā ieinteresētība dzīvot noziegumu brīvībā, kad dzīves galvenais formāts ir zagšana. Saprotams, ka to atzīt ir ļoti grūti. Vieglāk ir turpināt patiesības noklusēšanu – šodienas latviešu ideoloģiju.










Nav komentāru:

Komentāra publicēšana