Traģēdiju nasta

“Otrā” Latvijas Republika ir daudzu traģēdiju izraisītāja. Pēcpadomju gados sākās latviešu tautas strauja izmiršana, ko padomju iekārta aizkavēja vismaz par 20 gadiem un varēja aizkavēt (un vispār nepieļaut) arī nākotnē. Latviešu tauta 90.-91.g. pievienojās Rietumeiropā no 70.gadiem izmirstošajai “baltajai” rasei. Traģēdija ir tautas enerģiskākās daļas aizceļošana no Latvijas darba un cilvēciski cienīgas dzīves meklējumos citās valstīs. Traģēdija ir PSKP/VDK varas saglabāšanās, “prihvatizācija”, kriminālā kapitālisma ieviešana, noziegumu brīvība kā tautas morāli tikumiskās traģēdijas avots. Atsevišķa traģēdija ir “6.oktobra paaudze”, kas radās citu traģēdiju rezultātā,- galvenokārt izglītības degradācijas un zinātnes iznīcināšanas rezultātā. Milzīga (pati galvenā!?) traģēdija ir tautas elites deficīts, to aizstājot ar pilnīgi sapuvušu varas inteliģenci – humanitātes noziedzniekiem. Īpaši nākas izdalīt traģēdiju, kurai netiek pievērsta uzmanība. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst to cilvēku ieguldījums, kuri cīnījās pret padomju iekārtu pēc kara un ziedoja savu dzīvību “mežabrāļu” iznīcināšanas kaujās. Uz “otrās” Latvijas Republikas nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā fona traģēdija kļūst arī latviešu ziedotās dzīvības kara gados vācu armijas sastāvā. Tagad redzam, ka Latviešu leģiona karavīri, kuri atdusas Lestenes Brāļu kapos, dzīvības ziedoja, lai plauktu šodienas masveida zagšana, iedzīvotāju masveida sadegšana, pie varas nonāktu fundamentāli kroplā “6.oktobra paaudze” – pašu latviešu izglītības un audzināšanas kolosālais brāķis. Dzīvības tika ziedotas, lai latviešu masām brīvība un valsts suverenitāte nebūtu nekāda vērtība. 16.marta pasākums noteikti ir jāapzinās no šodienas šausmīgās realitātes viedokļa. Tiem, kuriem Latvijas Republika bija un joprojām ir brīvības un neatkarības ideāls, tagadnes “ES dalībvalsts” ir pazemojošu, apkaunojošu, smeldzīgu traģēdiju morālā nasta.