Etniskās paškritikas apogejs

   Visa vaina ir latviešu tautas dziļajā neattīstībā, ko mūsdienās graujoši padziļina "baltās" rases kopējais liktenis - izmiršanas, degradācijas un deģenerācijas konteksts. Latviešu tauta nav tik attīstīta, lai spētu pretoties rases kopējām nelaimēm. Principā tas ir iespējams. Latviešu tautas neattīstības galvenais iemesls ir tautas mentalitātē ģenētiski nostiprinātais patoloģiskais naids pret sava etnosa gudriem un godīgiem pārstāvjiem, kas neļauj formēties elitei- nacionāli konstruktīvai inteliģencei. Latviešiem nav īstas inteliģences, nav personību tautas priekšgalā. Tā ir galvenā nelaime, kas nosaka latviešu populācijas veģetēšanu zem Saules. Latviešu tautas priekšgalā ir pelēkie zvirbuļi - cilvēciskās niecības, kuras tauta pati izvirza, atbalsta, ievēl parlamentā, pašvaldībās. Tauta pati "neatmodīsies". Tas ir skaidrs. Lai "atmostos", ir vajadzīgs modinātājs. Pašā tautā tas nav sastopams un nevar rasties tik tikko minētās galvenās nelaimes dēļ. Tauta ir pata stāvoklī.

   Latviešu etniskajā populācijā īpaši no XX gadsimta sākuma, kad latviešiem tika uzdāvināta iespēja pašiem valstiskā formā kārtot savu dzīvi bez cita etnosa organizatoriskā diktāta un kontroles, pamatīgi aktivizējās nacionāli specifiska iezīme, kas faktiski joprojām funkcionē kā bioloģiski nosacīts instinkts. Runa ir par latviešu instinktīvo tendenci agresīvi un nesaudzīgi vērsties pret savas populācijas vērtīgāko daļu – gudriem un godīgiem cilvēkiem, kādi ir sastopami latviešu vidē. Latvieši visvairāk ienīst gudrus un godīgus tautiešus. Latviešu vidē gudrība un godīgums tiek nesalīdzināmi kategoriskāk nosodīts nekā muļķība un negodīgums. Šo instinktu var droši uzskatīt par latviešu identitātes galveno iezīmi – identitātes centrālo nervu, etnosa mentalitātes dominējošo demiurgu. Pats par sevi ir saprotams, kā tāds instinkts izraisa drausmīgas sekas. Pirmkārt, neļauj formēt tautas eliti kā sociāli vadošo slāni. Otrkārt, neļauj tautai dzīvot cilvēciski, jo vadošā loma tautā ir vienīgi pelēkiem indivīdiem bez intelekta un morālās stabilitātes, nespējot nacionāli konstruktīvi iekārtot nevienu tautas esamības segmentu un visu pārvēršot bezjēdzībā, haosā un idiotismā. Šim slavenajam instinktam ir nepieciešams vārds. Tāds vārds varētu būt “Kronosa instinkts”. Kronoss ir sengrieķu dievs, kas pats apēd savus bērnus. Latvieši arī apēd tos, bez kuriem tautai nav nekādas nākotnes tāpat kā nekādas nākotnes nav cilvēkiem bez pēcnācējiem. Latvieši tāpat kā Kronoss likvidē konkurentus; latvieši likvidē tos, kuri var atņemt varu, jo vara latviešu populācijā nav gudriem un godīgiem cilvēkiem.