sestdiena, 2019. gada 13. jūlijs

Sociālās revolūcijas sekas



Runa nav par sociālistisko, bet sociālo revolūciju. Runa ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams, sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c. XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un filosofisko koncepciju. Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija, un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūru morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos. PSRS sagraušanas sociālās revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās. Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai, latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība, politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā. Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru