Runa nav par sociālistisko, bet sociālo revolūciju. Runa
ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas
sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams,
sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c.
XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks
mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un
filosofisko koncepciju. Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas
vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret
sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva
transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma
kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija,
un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi
zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūru morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs
sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami
atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko
instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos. PSRS sagraušanas sociālās
revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad
ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās.
Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār
politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai
kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski
radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence
pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai,
latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli
veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes
formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība,
politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā.
Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais
resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt
racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS
sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās
daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās
demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri
prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru