Tumsonības aizbildņi

Visjaunākais (2020.g. 12.II) drausmīgās tumsonības apliecinājums (LKA un RTU studiju programma “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments”) atkal atgādina tēmu par tumsonības aizbildņiem. Latviešu esamībā ir daudzas nelabas izdarības, kuras visā košumā atklājās “brīvvalsts” aizvadītajos 30 gados. Jau tika rakstīts par humanitātes noziegumiem un humanitātes noziedzniekiem. Relatīvi atsevišķa nelaba izpausme ir tumsonības aizbildņu “institūcija”. Pie tam tā ir “institūcija”, kura noteikti ir galvenā tumsonības veicinātāja un reizē arī galvenā tumsonības aizbildne – patronese. Tas ir saprotams, - nepieciešams aizstāvēt savu teritoriju, sava darba rezultātus, savu humanitātes noziegumu sekas, savu eksistenciālo pastāvēšanu vispār. Galvenā tumsonības aizbildņu “institūcija” ir augstskolu akadēmisko struktūru vadība – rektori, prorektori, institūtu direktori, dekāni, katedru vadītāji, studiju programmu direktori. Šīs “institūcijas” pastāvēšana ir galvenais faktors, kāpēc tiek ģenerēta tumsonība un kāpēc tumsonība netiek apslāpēta. Minētā studiju programma ir iespējama vienīgi pateicoties tumsonības aizbildņu “institūcijas” pastāvēšanai. Normālā situācijā tāda tumsoniska programma nebūtu iespējama. Ja tomēr tai izdotos sevi publiski prezentēt, tad pret to momentā vērstos citu augstskolu akadēmiskais personāls, assi kritizējot tumsonību. Bet tas pie mums nenotiek! Pie mums tumsonība nesastopas ne ar kādu organizēto pretestību  - oficiālo akadēmisko institūciju un to personāla pretestību. Pie mums pret tumsonību neviens publiski nevēršas. To nedara tie, kuriem tas būtu svēts profesionālais pienākums. Viņi atklāti nenosoda tumsonību un administratīvi nepieļauj tumsonību. Tā tas notiek nevis tāpēc, ka netiktu konstatēta tumsonība. Tumsonība noteikti tiek konstatēta. Piemēram, visiem labi ir zināms, ka garīgajai kultūrai nepiestāv vārds “industrija”. Visiem labi ir zināms, ka “radošās industrijas” ir šausmīgs vulgārisms un vulgāra tumsonība. Taču neviens neprotestē. Noteikti vajadzēja momentā publiski protestēt tiem kadriem, kurus sen pazīstu un kurus ļoti necienu par viņu dziļi nosodāmo pozīciju – tumsonības aizbildniecību. Tas attiecas uz Kūli, Rozenvaldu, Druvieti, Visvalžu ielas tantukiem (Kursīti, Cimdiņu, Radzobi). Viņi ļoti labi zina, kāda kariķējoša loma bija vārdam “industrija” XX gs. diskursā par masu sabiedrību un masu kultūru. Taču viņi neiejaucas, kļūstot par tumsonības aizbildņiem un humanitātes noziedzniekiem.