pirmdiena, 2017. gada 21. augusts

Konfrontācija

Vajadzīgs jauns Hantingtons un jauna civilizāciju koncepcija. Tikai tagad ir jārunā par Rietumu civilizācijas iekšējo sadursmi, iekšējo konfrontāciju. Rietumu civilizācija vienmēr ir sastāvējusi no divām daļām – Rietumeiropas un Austrumeiropas. Katrai daļai ir sava antropoloģiskā vēsture. Šodien noteikti atbalsojās tas, ka Austrumeiropa vēl nesen apzināti un metodiski iznīcināja sava genofonda labāko daļu – aristokrātiju. Rietumeiropā aristokrātija formāli zaudēja varu, bet netika iznīcināta un turpina pastāvēt joprojām, veicot ļoti svarīgu misiju etnoģenēzes un kulturoloģiskajā ziņā. Austrumeiropā šodien burbuļo tikai plebeju un lumpena atvases. Par to jādomā Ukrainas traģēdijas kontekstā. Vēl jādomā, ka Austrumeiropas cilvēki neko labu nav pelnījuši, dzenoties pēc mantas un sagraujot sociālisma sistēmu mantkārības motīvu vadīti, izveidojot kriminālu valdošo šķiru, kuras materiālā bāze ir iegūta laupīšanas, zagšanas un krāpšanās ceļā. Ko drīkstam gaidīt no tādiem cilvēkiem? Protams, neko labu. Tāpēc Odesas ārprāts ir savā ziņā loģiskas sekas visam tam šausmīgajam, ko antropoloģiskajā ziņā ir pastrādājuši aizvadītajos 100 gados Austrumeiropas mežoņi. Saprotams, nekādi nav aizmirstams galvenais – eiropeīdu rases bojāeja demogrāfiskās pārejas laikā. Ukrainas notikumi noteikti ir šī bēdīgā procesa sastāvdaļa. Process ir kopējs gan Rietumeiropai, gan Austrumeiropai. Tikai katrā daļā praktiski tas var realizēties relatīvi (vizuāli) atšķirīgi. Rietumeiropas daļā ir citi bojāejas izpausmes veidi, – piemēram, politiskās elites morālā un intelektuālā pagrimšana, inteliģences degradācija.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru