piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Perversijas

Esejā par perversijas plūdiem jaunākajā latviešu garīgajā kultūrā pieminētas kroplības teātrī. Vairākos komentāros izskan dziļš sašutums par perversijām un vulgaritāti Rīgas teātros. Komentētāji raksta, ka vairs neapmeklējot lugu izrādes, jo tas kļuvis cilvēciski necienīgi. Šajā sakarā nākas atcerēties šausmīgo pagrimumu arī tēlotājas mākslā, daiļliteratūrā, humanitārajās zinātnēs, mūzikā, skatuves mākslā. Nākas domāt par zināmu tendenci; proti, latviešiem neizdodās izveidot stabilu turpinājumu – estētisko, radoši māksliniecisko kontinuitāti. Latviešiem no XIX gs. beigām līdz XX gs.70.gadiem izdevās izveidot ļoti pilnvērtīgu pamatu tēlotājas mākslā, mūzikā, daiļliteratūrā, humanitārajās zinātnēs, skatuves mākslā. Latviešiem bija lieliski gleznotāji, tēlnieki, komponisti, dzejnieki, prozaiķi, literatūras un mākslas vēsturnieki, kritiķi, aktieri, režisori, scenogrāfi. Taču pēcpadomju laikā tūlīt atklājās visa īstā un paliekošā turpinājuma trūkums. Tā vietā, lai turpinātu estētiskās, stilistiskās, mākslinieciski idejiskās tradīcijas, nekavējoties sāka mutuļot agresīva un pašapzinīga vulgaritāte, primitīvisms, stilistiskais un idejiskais seklums, trulums. Tā vien liekas, ka pēcpadomju garīgo kultūru veido cita tauta, cita tipa cilvēki. Tā vien liekas, ka Mākslas akadēmijā nekad nav strādājis Purvītis. Izskaidrojums tādai tendencei nevar būt loģiski determinēts. Nākas izvēlēties transcendentālu izskaidrojumu. Latviešu šodienas “māksliniecisko” smirdoņu izraisa ne cilvēki, bet kaut kādi mūsdienu Homo erectus.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru