Latvijā augstskolu programmu “reitingā” tiek izmantoti 62 kritēriji. Tas nav aptverams vienam cilvēkam. Tātad tas nav pieejams viena cilvēka prātam. Tātad tas ir kaut kāds “kolektīvā prāta” monstrs, kam nevar būt nekāda vērtība. Vienīgi var būt manipulatīvā vērtība – iespēja “reitingu” konjunktūristiski interpretēt. Kam ir vajadzīga tāda prātam neaptvera konstrukcija? Augstskolas pamatā ir zinātne. Un tas ir sen zināms, ka zinātnes “reitingā” visu izšķir divi kritēriji – atklājumi un izgudrojumi. Savukārt tie tiek fiksēti patentu un publikāciju formā. Augstskola ir arī pedagoģiski izglītojošā darbība. Pedagoģiski izglītojošās darbības “reitinga” kritēriji arī ir sen zināmi. Faktiski populārs ir tikai viens kritērijs. Pirmkārt un galvenokārt tradicionāli funkcinē kritērijs, cik labus speciālistus augstskola ir sagatavojusi. Lai šajā jomā novērtētu augstskolu, ir jāanalizē absolventu darbība. Tas ir labi zināms, ka katra augstskola lepojās ar saviem absolventiem – prēmiju laureātiem, māksliniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem, politiķiem, inženieriem, biznesmeņiem utt. Bet ko nozīmē 62 kritēriji? Pat negribas uzzināt to saturu! Tā noteikti ir sholastika – neauglīga prātošana!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru