Ģenealoģiskā analītika

Aktuāls ir jautājums par latviešu bioloģiskās evolūcijas rezultātiem. Ja kāds vēlas iedziļināties degradācijas un deģenerācijas iemeslos, tad bez ģenealoģiskās analīzes neiztikt. Nākas pētīt šodienas cilvēciskā pagrimuma reprezentantu radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos visdažādākajos aspektos. Tikai pēc tam būs saprotams, kā varēja rastiem tādi primāti kā esejā „Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes cilvēks” minētie kailas miesas un seksa fani, cilvēka miesas ēdāji, ģimenes un laulības nīdēji Juris Pūce, Artūrs Bērziņš, Jana Kukaine, Andrejs Balodis, Ieva Lange, Ilmārs Šlāpins, Inga Gaile, Inese Kalniņa, Vladislavs Nastavševs, Vents Sīlis. Portāls ”Satori” ir viņu mājas. Tajās ielaiž tikai deģenerātus. Tajā publicē tikai īpaša kaluma jaunās paaudzes „radošās” inteliģences tipus ar aizdomīgu ārieni un perversu prāta produkciju. Nekādi nav saprotams, kā Rozentāla, Purvīša, Valtera, Raiņa, Poruka un citu latviešu ģeniālo personību mantojuma pārņēmēju vidū varēja rastiem tādi kropļi kā „mākslinieks” Artūrs Bērziņš: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam." Ģenealoģiskā analīze ir nepieciešama. Runa ir par jauno paaudzi. Lielākā daļa no vārdā nosauktajiem primātiem strādā augstskolās. Latviešu jaunās paaudzes kolektīvais portrets ir šausmīgs. Kā tas varēja notikt? Vai patiešām latviešu tautas genofonds ir tik piesārņots un niecīgs, ka rada fundamentāli kroplus pēcnācējus? Kā ar tādu ģenētisko bāzi var kroplie primāti formāli nonākt inteliģences statusā? Lūk, uz kādiem jautājumiem ir nepieciešama objektīva atbilde, rūpējoties par latviešu tautas nākotni! Cilvēks veidojas no diviem komponentiem – ģenētiskā un kultūras. Deģenerātu kultūra var producēt tikai deģenerātus. Šodienas jauno paaudžu apjūsmotā deģeneratīvā kultūra var atstāt vienīgi sliktu ietekmi uz cilvēku.