Par krievu lomu

Es lasīju preses apskatu „Большинство латвийских русских в начале 90-х выступали за независимость от СССР? - Чушь и вредная ересь”. Tajā sniegta informācija par dažām jaunākajām publikācijām latviešu presē. Šajās publikācijās tiek akcentēta tēze, ka Latvijas krievi nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību. Tā ir naidu kurinoša tēze. Man šī tēze nav pieņemama, jo mana pieredze „perestroikas” gados un vēlāk par to neliecina. Es vienmēr esmu bijis kopā gan Daugavpilī, gan Rīgā ar krievu tautības cilvēkiem, kuri pilnā mērā atbalstīja latviešu tiesības veidot neatkarīgu valsti. Piemēram, man šajā ziņā savdabīgs simbols ir Jūrijs Abizovs. Viņš vēl neilgi pirms savas nāves 2006.gadā uzaicināja pie sevis vairākus latviešu un krievu intelektuāļus, lai apspriestu iespējas palīdzēt stiprināt Latvijas valstiskumu, kaut gan tolaik latvieši jau bija priecīgi atsacījušies no valstiskās suverenitātes un laimīgi iestājušies „Briseles kolhozā”. Ja kāds Latvijā nevēlas neatkarību, tad tie ir paši latvieši un īpaši latviešu Rīgas inteliģence, kura nevēlas uzņemties politisko un ekonomisko atbildību par savu zemi un priecīgi uztic Latvijas pārvaldīšanu svešam politiskajam spēkam. Publikācijās latviešu presē minēto tēzi pamato ar statistiskiem datiem – referendumu, aptauju rezultātiem. Rezultāti liecinot, ka krievu vairākums nevēlējās redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Es neesmu speciāli pētījis jautājumu par krievu lomu Latvijas neatkarības problemātikā. Statistikai neesmu uzticējies ne padomju laikā, ne pēcpadomju laikā. Taču pats galvenais ir tas, ka jau sen šis jautājums par Latvijas neatkarības atbalstīšanu vai neatbalstīšanu ir zaudējis jebkādu nozīmi. Pats galvenais ir tas, kāpēc sabruka PSRS un kas radās PSRS vietā? Jau sen ir zināma atbilde uz šo jautājumu. Un tas ir galvenais. Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.  PSRS tika sagrauta, lai PSKP/VDK nomenklatūras līderi varētu sēdēt pie viena galda ar „globālo oligarhiju” un gudri apspriestu pasaules problēmas - pasaules pārvaldīšanas uzdevumus. Tāpat bija „prihvatizācijas” sapnis, kas tika 100% realizēts. PSRS vietā radās kriminālais kapitālisms. Krievijā, Latvijā u.c. radās nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Tas viss radās, unikāli rafinēti un ļoti sekmīgi zombējot PSRS tautu masas ar tādiem skaistiem jēdzieniem kā „demokrātija”, „suverenitāte”, „atklātība”, „brīvība”. Tāpēc šodien ir liela dumjība izturēties nopietni pret Latvijas Tautas fronti, Interfronti, barikādēm, Baltijas ceļu (vispār izdomāja ASV vadāmā haosa lielmeistars Džīns Šarps, ko joprojām slēpj no latviešiem, lietuviešiem, igauņiem). Tāpat nav jēgas analizēt statistiku par neatkarības atbalstītājiem vai neatbalstītājiem. Īstenībā tika imitēta „brīvības cīņa”, visu vadīja PSKP/VDK, visi „brīvības cīņas” pasākumi bija adresēti pasaules sabiedriskajai domai, lai pasaules sabiedrībā kompromitētu PSKP, VDK, armiju. Pasvītroju: pēc tam, kad ir objektīvi izprasta un novērtēta PSRS sagraušanas grandiozā mahinācija „perestroika” un ir pilnīgi skaidrs, ka PSRS vietā ir radīts kriminālais kapitālisms ar nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu, vairs nav nekādas vajadzības noskaidrot krievu lomu Latvijas neatkarības kontekstā, jo visi Latvijas nācijā  (latvieši, krievi, ebreji, poļi, baltkrievi u.c.) ir vienādā mērā pakļauti noziedzīgajam režīmam un visai tai garīgajai un materiālajai katastrofai, ko pārdzīvo mūsu sabiedrība. Tagad tikai neārstējami stulbeņi nesaprot, ka nekāda „brīvība”, „demokrātija”, „neatkarība” netika radīta. Tāds vispār nebija „perestroikas” mērķis. Ne velti turpina valdīt PSKP/VDK morālie kastrāti – nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji (no PSRS juridiskā viedokļa un no KF/LR juridiskā viedokļa). Latvijā šodien par „perestroiku” ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi. Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā kardināli atšķiras no objektīvās patiesības. Tā tas ir ne visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina, ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.