ceturtdiena, 2018. gada 13. decembris

Nacionālā ideālisma vakuums



Runa ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās ģenēzi, ģeneratoru, ģeneratīvajām perspektīvām. Tā nav viegla tēma, ņemot vērā latviešu tautas cilvēciskā kapitāla stāvokli 2018.gada beigās, kad etniskās, politiskās, intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās  virzības priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra ģenerācija” jeb (variantā bez svešvārdiem) „6.oktobra paaudze”, kuru nekādā gadījumā nevar saistīt ar dzīves progresu un pat nevar saistīt ar cilvēciski cienīgu dzīvi vispār. Tēma uzjundī ļoti grūtus jautājumus. No tiem pirmais jautājums ir sevišķi grūts: „Kas var būt politiskās mobilizācijas ģenēzes pamatā, kāds spēks var būt mobilizācijas ģenerators un garantēt mobilizācijas cerīgas ģeneratīvās perspektīvas tādai tautai, kura faktiski ir sākusi veģetēt bez jebkādiem ideāliem un kurai vairs nav nekāda vērtība tādiem morāli sociāliem fenomeniem kā brīvība, nacionālā neatkarība, valsts suverenitāte, kā arī inteliģences „miljons” ir humanitātes noziedzības recidīvists un pilnā mērā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību?”. Lakoniski jautājums skan šādi: „Kādas idejas un kāds spēks var izraisīt tautas politisko mobilizāciju, lai likvidētu kriminālo kapitālismu?”. Vēsturiski pēdējo tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda” organizēja PSKP/VDK, izmantojot nacionālos ideālus – tieksmi pēc nacionālās brīvības, valstiskās neatkarības. Tagad šie ideāli neder. Atsacīšanās no suverenitātes latviešu tautā ir sekmīgi iezombēta kā „īstas neatkarības” iegūšana, un tautu tas apmierina; prasība un solījums atjaunot LR suverenitāti sabiedrībā un tās politiskajās organizācijās neeksistē. Tāpēc nav saprotams, ar kādu idejisko materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt normālu dzīvi bez nacionālajiem laupītājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas, bez pūstošo Rietumu uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un antihumānajiem „projektiem” izglītībā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā tautas politiskās mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošā grupa reizē praktiski ir intelektuāli un morāli visvērtīgākā tautas grupa. Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez efektīvas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir vēsturiski unikāls. Latviešu tauta savā pastāvēšanā pirmo reizi ir pagrimusi līdz nacionālā ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdīs,  ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem cēliem ideāliem turpmāk tautā varētu būt sakramentāla vara. Kamēr nav masveidā suģestējoša idejiskā bāze, tikmēr nav nekāda jēga pulcināt cilvēkus jaunā politiskajā spēkā – partijā, tautas frontē, tautas kustībā u.tml.










Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru