Runa ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās ģenēzi,
ģeneratoru, ģeneratīvajām perspektīvām. Tā nav viegla tēma, ņemot vērā latviešu
tautas cilvēciskā kapitāla stāvokli 2018.gada beigās, kad etniskās, politiskās,
intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās virzības priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra
ģenerācija” jeb (variantā bez svešvārdiem) „6.oktobra paaudze”, kuru nekādā
gadījumā nevar saistīt ar dzīves progresu un pat nevar saistīt ar cilvēciski
cienīgu dzīvi vispār. Tēma uzjundī ļoti grūtus jautājumus. No tiem pirmais
jautājums ir sevišķi grūts: „Kas var būt politiskās mobilizācijas ģenēzes
pamatā, kāds spēks var būt mobilizācijas ģenerators un garantēt mobilizācijas cerīgas
ģeneratīvās perspektīvas tādai tautai, kura faktiski ir sākusi veģetēt bez
jebkādiem ideāliem un kurai vairs nav nekāda vērtība tādiem morāli sociāliem
fenomeniem kā brīvība, nacionālā neatkarība, valsts suverenitāte, kā arī
inteliģences „miljons” ir humanitātes noziedzības recidīvists un pilnā mērā
atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar
noziegumu brīvību?”. Lakoniski jautājums skan šādi: „Kādas idejas un kāds spēks
var izraisīt tautas politisko mobilizāciju, lai likvidētu kriminālo
kapitālismu?”. Vēsturiski pēdējo tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda”
organizēja PSKP/VDK, izmantojot nacionālos ideālus – tieksmi pēc nacionālās
brīvības, valstiskās neatkarības. Tagad šie ideāli neder. Atsacīšanās no suverenitātes
latviešu tautā ir sekmīgi iezombēta kā „īstas neatkarības” iegūšana, un tautu
tas apmierina; prasība un solījums atjaunot LR suverenitāti sabiedrībā un tās
politiskajās organizācijās neeksistē. Tāpēc nav saprotams, ar kādu idejisko
materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt normālu dzīvi bez nacionālajiem
laupītājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas, bez pūstošo Rietumu
uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un antihumānajiem „projektiem”
izglītībā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā tautas politiskās
mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošā grupa reizē praktiski ir
intelektuāli un morāli visvērtīgākā tautas grupa. Tautas politiskā mobilizācija
nav iespējama bez efektīvas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir
vēsturiski unikāls. Latviešu tauta savā pastāvēšanā pirmo reizi ir pagrimusi
līdz nacionālā ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdīs, ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem cēliem
ideāliem turpmāk tautā varētu būt sakramentāla vara. Kamēr nav masveidā suģestējoša idejiskā bāze, tikmēr nav
nekāda jēga pulcināt cilvēkus jaunā politiskajā spēkā – partijā, tautas frontē,
tautas kustībā u.tml.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru