sestdiena, 2019. gada 28. septembris

Nevajadzīgā trofeja



Lai mobilizētos garīgajai atdzimšanai un pārvarētu metafizisko (un tātad kopumā antropoloģisko) katastrofu, nepieciešams kaut ko saprast. Vispirms un galvenokārt ir nepieciešams saprast un savienot kolektīvi ideālos mērķus, kuriem ir noteikta kvalitāte, ar savām interesēm, kurām arī ir jābūt noteiktai kvalitātei. Saprotams, runa ir par vispārnacionāliem un ideālistiskiem mērķiem, bet nevis materiālajām interesēm. Cilvēkā ir nepieciešamas jūtas par idejām – idejiskajiem mērķiem. Bez tā nav iespējama stratēģiskā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas atmošanos un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret idejiskajiem mērķiem. Cilvēkos ir jāatmodina transfromācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un vadīta. Bez stratēģiskās mobilizācijas nav iespējams sākt atdzimšanas procesu. Stratēģiskās mobilizācijas pamatā ir ideja – idejiskais mērķis. Turklāt emocionāli izgaismots idejiskais mērķis. Atdzimšanas mobilizācija nevar notikt bez noteiktiem personības parametriem. Proti, noteiktām cilvēku iezīmēm un garīgajām nostādnēm, kuras argumentēti pamato atdzimšanas nepieciešamību un cīņas nepieciešamību, bez kā nav iespējama atdzimšana. Jaunās „attīrītās” un mobilizētās personības ir pēc tam jāsaliedē mikrokolektīvos, bet jaunos mikrokolektīvus vēlāk ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu realizācijai. Taču cilvēks faktiski atsakās no sevis priekš sevis, jo viņa atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā aizvadītajā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau padomju laikā „perestroikas/atmodas” kontekstā) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības padibenes) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tādas drausmīgas situācijas rašanās nevarēja palikt bez kardinālām sekām. Iespējams, vissvarīgākās sekas ir divas: 1) intelektuāļu/inteliģences slāņa likvidācija un 2) antropoloģiskā (metafiziskā) katastrofa. Tā visa rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīga un ideālistiski orientēta inteliģence, kas varētu uzņemties atdzimšanas mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadīšanu. Tādējādi latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Latviešu tautas virzība ir sairuma, sabrukuma, normālu struktūru izjaukšanas un izsmiešanas virzība. Drīkst teikt – nacionālā debilisma progresējoša virzība. “6.oktobra paaudzes” valdības simulakra lepnie “583 darāmie darbi” ir latviešu tautas dzīves vajadzību ņirdzīgas izsmiešanas paraugs. “Nācijas tēva/pravieša” apoteoze un miesas uzturēšana ar bezmaksas ēdienu un papildfinansējuma miljoniem ir latviešu tautas gara un prāta destrukcijas simbols. Deģenerāti latviešiem raksta ne tikai komentārus, bet raksta “rakstus”, dibina politiskās partijas, vada parlamentu, tēlo ministrus. Acīmredzot tiekamies ar latviešu tautas terminālo krīzi. Tāda tauta nevienam nav vajadzīga ne kā civilizētības kāpinājuma objekts, ne kā koloniālās pakļautības trofeja.  

 






Nav komentāru:

Komentāra publicēšana