Tagadnes intonācija

Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecas. Tas attiecas uz filosofiem un sociālo zinātņu speciālistiem; varbūt attiecas uz trako māju iemītniekiem. Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas vienīgi tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde – informatīvs paziņojums. Tādējādi antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”. Tā ir naiva un pašapmānīga izpratne. Teiksim, ne “nācijas tēvam” un Kariņam, ne VVF un Mūrniecei, ne Muižniekam un Druvietei, ne Kaimiņam un Gobzemam, ne Rinkēvičam un Rimšēvičam, ne Kulei un Rozenvaldam, ne Kursītei un Cimdiņai uz pieres nekad nekas netiks uzrakstīts. Mūsu valsts prezidenta un ministru prezidenta, deputātu un ministru, profesoru un akadēmiķu lēmumus un darbus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu reāli liecina viņu garīgā struktūra un viņu izdalījumu saturs un forma. Latvijā ar antropoloģisko katastrofu tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekas vienīgi prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem. Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, darbā, veikalā, iestādē, firmā, uz ielas nepatīkami saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojas “kultūrnācijas” ilgtspējīgi valstsgribošie hominīdi. Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas nelaimīgie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties „valsts” politiskajos procesos un konkrētu politisko kadru izdarībās. Šajā jomā antropoloģiskā katastrofa atspoguļojas ļoti griezīgi. Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk ienīst un vajā godīgākos un gudrākos tautiešus, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas. Katras tautas dzīvi vada tās garīgais avangards – inteliģence un intelektuālā elite. Avangards organizatoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas avangards ir tautas galva. Ja tautai nav avangarda, tad tauta ir bez galvas. Ja tauta nerūpējas par avangarda izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas. Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur avangardu tēlo kretīni, muļķi, zagļi, blēži, šarlatāni, alkātīgi parvēniji, nelimitēti karjeristi. Visur,- jebkurā dzīves segmentā! Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta galvas trūkumu. XX gs. 70. gados pat sasniedza materiālās un garīgās kultūras kulmināciju tautas vēsturē. Tajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršas tautas katastrofā. Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem.