2019.gada novembrī sakarā ar latviešu emocionāli ģenerēto
vēlēšanos atlaist Saeimu atkal uzvirmo senā kaite par tautas nevainību. Tautas
jēdziens ir viens no pretrunīgākajiem jēdzieniem. Tas ir demagoģijas klasisks
elements, sava veida mitologēma masu apziņā. Herders teica, ka “Tauta ir Dieva
domas”. Tiek atzīts, ka tautā ietilpst arī mirušās paaudzes un nākotnes
paaudzes. Galvenie politiski ideoloģiskie kompleksi ļoti rezervēti izturas pret
tautas jēdzienu. Marksisms priekšroku dod šķiras jēdzienam. Liberālisms akcentē
indivīdus, kuru summu var dēvēt par tautu. Mūsdienu demokrātija rūpējas par
minoritātēm un pret tautu izturas kā pret minoritāšu apspiedēju, totalitārisma
avotu. Speciālajā literatūrā ir dziļi kritizēta prakse konstitūcijās ierakstīt
tautu kā valsts suverēnu. Tāda rīcība ir izpatikšana masām un manipulatīvs
paņēmiens, un principā nekad reāli neeksistē, bet ir nevajadzīgu idejisko
kolīziju iegansts. Atruna “politiķi” ir vainīgi, bet “tauta” ir nevainīga ir
viena no odiozākajām atrunām neattīstītā politiskajā apziņā. Atrunas odiozumu
kāpina fakts, ka “politiķus” praktiski deleģē “tauta”, bet nevis “Pēteris
debesīs”, Putins, krievi, latviešu jaunie draugi hotentoti. Aizbildināšanās ar
“tautas” nevainību ir tipiska izvairīšanās no atbildības. 2018.g. 6.X nobalsoja 844925
vēlētāji. Sanāk, ka šis kopums (citiem vārdiem, tauta) nav ne pie kā vainīgs. Par tautas likteni esmu publicējis eseju ciklu “Tautas pēdējā
fāze” (2019.g., 1-5).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru