Deģenerāti ir visur

Latviešu sētā deģenerātu skaits jau ir draudīgi liels. Deģenerāti ir visur – parlamentā, valdībā, ministrijās, mācību iestādēs. Noteikti ir arī medijos. Rīgas latviešu žurnālistika ir deģenerātu rokās. Par to pārliecinoši liecina necīnīšanās pret noziegumu brīvību, valdošo kliķi, Lielo Bandu, Astoņkāji. Par to liecina arī homoseksuālisma propaganda, kurai tagad ir jauns iegansts – MK apstiprinātais dokuments tikumības audzināšanā. 2016.gada 22.jūlijā pederastu latviešu „Delfi” izvēma jaunu porciju latviešu deģenerācijas ilustrācijai: „Kārlis Vērpe: Vadlīnijas labai dzīvei”. Autors sevi nosaucis par „filozofu”. Tajā ir sastopams gandrīz viss, ko var pašlaik konstatēt latviešu deģenerātu argumentācijā latviešu deģenerācijas aizstāvībā. Tekstā ir gan krievu un padomju laiku nelietīga vainošana latviešu pagrimšanā („Priekšstats par homoseksualitāti kā slimību vai ko nenormālu mūsu platuma grādos pieder monolīti ideoloģizētajam padomju laikam, kurā vismaz vārdos mēs taču atgriezties nevēlamies, turklāt, cīņa ar “homoseksualitātes propagandu” ir viens no efektīgākajiem ideoloģiskajiem ieročiem sabiedrības debilizēšanai mūsu lielā kaimiņa arsenālā”), gan latviešu deģenerātu solidarizēšanās ar pederastiem un viendzimuma laulību legalizācijas pieprasītājiem („Piemēram, man kā heteroseksuālam vīrietim, kas ģimeni uzskata par vienu no dzīves un sabiedrības pamatvērtībām, ir pretīga homoseksuāļu spiešana atpakaļ skapī, bet to Izglītības likuma pants veic, ar saikli “un” salipinot ģimenes un laulības jēdzienus, kā arī neizceļot dažādus kopā būšanas veidus. Vai vīriešu un sieviešu pāri neveido Latvijai svarīgas ģimenes? Viņi ir kādā ziņā mazāk cilvēki? Ja tā, tad kāda velna pēc?”), gan ultra tumsoniska šī pseidofilosofa izpratne par mākslu („Kā ir ar mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli? Vienu no izsenām Eiropas kristīgo kultūru vērtībām, kas sniedz būtisku pienesumu demokrātijai vitālu vērtību uzturēšanā pie dzīvības”), gan absolūti aplamas zināšanas par likumu lomu valstī („Īsi sakot, demokrātijā, kurā valsts no baznīcas ir šķirta, likumus nenosaka Dievs, pat ne dabas likumi, bet gan cilvēki, līdz ar to likumiem nepiemīt absolūta un neapšaubāma autoritāte”). Drosme publiskot savus deģeneratīvos murgus nav iespējama bez apziņas par idejisko atbalstu. Deģenerāti ir konsolidēta masa. „Filozofam” tūlīt komentāros piebalso citi šarlatāni-mūrnieki. Deģenerāti jūt spēcīgu aizmuguri. Mūsu deģenerātiem tāda idejiskā aizmugure viņu murgiem ir gan ģimenē, gan sabiedrībā („Latvijai svarīgās ģimenēs”). Deģenerātu ģenēze nav iespējama bez vecāku, skolotāju, darbabiedru, domubiedru formētā attiecīgā idejiskā placdarma. Pie mums deģenerāti jau apvienojās sabiedriskajās organizācijās, kas kļūst nozīmīgi deģenerācijas izplatīšanas centri. Acīmredzot ļoti drīz nāksies mainīt etnisko terminoloģiju. Muļķu, stulbeņu, zagļu tautas vietā nāksies runāt par deģenerātu tautu.