Pēcpadomju laikā ir zīmīgs viens moments. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, poļi, kuri pārstāv lielas reprezentatīvas kultūras ar noteiktām morāli tikumiskajām un intelektuālajām tradīcijām, nekad necentās nopietni apturēt latviešu pieļautās aplamības politikā – ekonomiskajā politikā, etnopolitikā, izglītības politikā. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, poļi nekad principiāli nevērsās pret veselā saprāta normu pārkāpumiem latviešu izdarībās. Nekad principiāli nevērsās pret zādzībām, blēdībām, dažādām “shēmām” naudas sadalē, kadru izvēlē. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, poļi nekad nekļuva stingras un konsekventas morāles aizstāvji, klasisku politisko risinājumu aizstāvji. Nav ticams, ka tas viss nenotika, pateicoties minēto etnosu pārstāvju dziļajai inteliģencei un tās nosacītajam korektumam citas tautas kritikā. Nav ticams, ka visu izšķīra elementāras pieklājības un tolerances apsvērumi. Visticamākais ir tas, ka minēto etnosu pārstāvji Latvijā ne ar ko nav labāki par latviešiem. Viņi tāpat var nodoties zagšanai, blēdībām, meliem, stulbībām kā latvieši. Viņi tāpat kā latvieši ir nonākuši “eiropeiskuma” un “eiropeisko” labumu gūstā. Viņi mazāk orientējās uz savu kultūru, bet visu mācās galvenokārt no Rietumu kultūrām; proti, primitīvi atdarina Rietumu kultūru formas. Tas ir ļoti žēl. Ja Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, poļi būtu kvalitatīvāks cilvēciskais kapitāls, tad LR dzīve varēja iegūt pavisam citu morāli tikumisko un intelektuālo raksturu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru