svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Dzīvesziņa

Šodien lasāma informācija, ka ministrija uz visiem laikiem ir atsacījusies radīt un ieviest jaunu mācību priekšmetu “Dzīvesziņa”. Minēti vairāki iemesli. Viens no tiem – nav izpildīts līgums, kuru ministrija bija noslēgusi ar kādu organizāciju par “dzīvesziņas” izstrādāšanu. Tiek norādīts, ka tā bijusi Nacionālās apvienības ideja, par kuru visaktīvāk aģitējusi Vineta Poriņa. Informācijā teikts, ka pret jauno mācību priekšmetu esot izteikušies arī vairāki izglītības speciālisti. Šajā sakarā būtu interesanti uzzināt, kurš vēl ir uzdrošinājies publiski nosodīt latviešu idiotu naciķu kārtējo debilo iniciatīvu “dzīvesziņu”. Pašlaik man ir zināms tikai viens gadījums (fragments no etīdēm par kultūras monarhiju; publicēts “pietiek.com”): “Diemžēl mūsu valdošās kliķes visbezjēdzīgākajās aprindās (proti, naciķu aprindās) ir uzvārījusies jauna šarlatāniskā un pseidozinātniskā putra. Parlamenta un valdības naciķu caurspīdīgajos pauros ir uzšķiebis šķiebenis ar nosaukumu „Dzīvesziņa”. Tā ir nosaukts perspektīvā paredzēts jauns mācību kvazipriekšmets mūsu vispārējā izglītībā. Jaunā mācību kvazipriekšmeta „Dzīvesziņa” mērķis ir latviskuma uzpotēšana katrā skolēnā. „Dzīvesziņa” katram skolēnam iemācīs latvisku dzīvesziņu (?!). Turklāt netiek slēpts sapnis par LR izglītības augstāko vērtību oficiāli pasludināt latviskumu. Tātad mūsu izglītības vērtības vairs nebūs ne zināšanas un prasmes, ne brīvība un atbildība, ne apgaismība un patriotisms, ne demokrātija un humānisms. Būs tikai viena vērtība – latviskums atbilstoši latviskai dzīvesziņai. „Dzīvesziņas” ieviešanai valsts budžetā piešķirta prāva summa. Skaidrs, ka nauda ir lielisks stimuls „pedagogu” un pedagoģijas „zinātnieku” verdziski iztapīgajai daļai enerģiski atbalstīt un „zinātniski” pamatot „politiķu” vājprātīgo iniciatīvu. Tā, piemēram, š.g. 29. oktobrī kādā konferencē viens pseidointelektuālis Latvijas universitātes docenta talārā savos šļakstošajos murgos servilisma apmātībā iekaisa pat tik tālu, ka latviešu tautu aicināja atsacīties no brīvības ideāliem par labu latviskai dzīvesziņai. Saprotams, LU docents zina, kādā veidā nacionālistiski ultrasamāksloto latvisko dzīvesziņu mācīt bērniem. Viņš zina, kas jāraksta nacionālistiski ultrasamakslotā priekšmeta programmā. Viņš zina, kas jāpamāca skolotājiem metodiskajās norādēs, kādām ir jābūt tēmām, kontroldarbu uzdevumiem. Viņš var sagatavot mācību grāmatu „Latviskā dzīvesziņa”. Bet šizofrēniski visjautrākais ir tas, ka LU docents zina, kas tas vispār ir par zvēru vārdā „latviskā dzīvesziņa”. Ikviens saprātīgs Homo sapiens kautrīgi atsacīsies atbildēt uz jautājumu, kas ir cilvēka dzīvesziņa. Par cilvēka dzīves jēgu un dzīves prasmi visās planētas civilizācijās polemika turpinās kopš Ievas un Ādama laika. Taču pie mums jauki izrādās, ka LU docents zina ne tikai to, kas ir cilvēka dzīvesziņa, bet zina arī to, kas ir tik smalka matērija kā „latviskā dzīvesziņa”. Šķobīgā kaislībā proponētā „latviskā dzīvesziņa” supermēnessērdzīgajam LU docentam un viņam līdzīgiem gaišās un prātīgās pseidointeliģences tipiem tagad paver lielisku iespēju „diskursēt” no agra rīta līdz vēlai naktij. Šī tematika ir pa spēkam ikvienam muldētājam no mūsu draudīgi apjomīgā muldētāju ganāmpulka. Cita lieta ir kulturoloģija. Tā no cilvēka prasa noteiktu prāta potenciālu un konkrētas zināšanas. Turklāt kulturoloģiju nevar nacionālistiski samurcīt kopā ar „latviskumu”. Kaut gan godīgi jāsaka, pie mums ir viss iespējams. Neapšaubāmi, šķebīgās „latviskās dzīvesziņas” šķebināšanās ir saistīta ar noteiktām kultūras vēsturiskās attīstības likumsakarībām. Pirmkārt un galvenokārt, saistīta ar likumsakarību par katras kultūras sistēmiskumu. Katra kultūra veidojās un vēsturiski turpinās kā sistēma, kuras visi segmenti ir savstarpēji vienoti. Tas attiecas arī uz latviešu kultūru un tās pašreizējo virzību. Mēs regulāri tiekamies ar visādiem šarlatāniskiem un pseidozinātniskiem manevriem politikā, ekonomikā, finansēs, medicīnā un citos kultūras segmentos. Zinot likumsakarību par katras kultūras sistēmiskumu, mums ir veselīgāk pārdzīvot minētās ākstības ap „latvisko dzīvesziņu”. Ja kultūra ir sistēma, tad kultūras iezīmes atsaucās uz visiem sistēmas komponentiem. Tādējādi mūsu izglītība nevar izsprukt no attiecīgajām kultūras iezīmēm. Šajā gadījumā nevar izsprukt no „latviskās dzīvesziņas” vājprāta. Uz „latviskās dzīvesziņas” vājprātu atsaucās vēl viena likumsakarība. To ir noskaidrojusi etnopsiholoģija, vērtējot nacionālisma iedabu. Izrādās, tā dēvētais partikulārais (apzināti nošķirošais, norobežojošais) nacionālisms vienmēr visur ir veicinājis vienīgi tumsonību, provinciālismu, aprobežotas kultūras neslavu. Partikulārais nacionālisms „latviskās dzīvesziņas” formātā ir pašizolācijas stratēģijas izvēle, balstoties uz ļoti aprobežotu idejisko bāzi. Formulējot savu specifisko etnisko dzīvesziņu, latvieši savā neapdomībā vēlas norobežoties no visas cilvēces un cilvēku dzīvesziņas. Stulbie naciķi grib iestāstīt, ka Latvijā  latviešiem ir īpaša dzīvesziņa, bet pārējiem iedzīvotājiem (cittautiešiem) ir cita dzīvesziņa. Atbilstoši stulbo naciķu loģikai, var šādi teikt: Latvijā dzīvo latvieši un cilvēki. Papildinot vājprātīgo konstrukciju, kādam delverim var ienākt prāta latviešus asociēt ar postcilvēkiem. Delveris gribēs teikt, ka Latvijā dzīvo postcilvēki (latvieši) un cilvēki (cittautieši). Viņa rezumējumu pagaidām būtu grūti apstrīdēt, jo „latviskā dzīvesziņa” turpina vārīties ar milzīgu nacionālo entuziasmu.”

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana