svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Nelietības modifikācijas

   Nelietība ir kultūras stabils elements. To nosaka cilvēka instinktu raksturs, pašaizsardzības nolūkā spējot pastrādāt nelietību. Kultūrā ir sastopamas daudzas nelietības modifikācijas. To savukārt nosaka cilvēka dzīves daudzveidība un cilvēka instinktu realizācijas plašā nepieciešamība. Cilvēkam dzīvē ir nepieciešams būt daudzveidīgam. Tātad perspektīvā arī nelietība ir iespējama visdažādākajās modifikācijās. Pašaizsardzība saskaras ar visnegaidītākajiem dzīves negatīvajiem risinājumiem, kas tūlīt atsaucās uz cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas morālo iedabu. Cilvēkam nākas adekvāti reaģēt.Nepatīkami ir saskarties ar katru nelietības modifikāciju. Ļoti nepatīkami ir saskarties ar to modifikāciju, kuru var dēvēt par profesionālo nelietību. Ļoti nepatīkami tas ir tāpēc, ka profesionālā nelietība izpaužās attiecīgās profesionālās vides kontekstā. Atrašanās tādā vidē vienmēr nozīmē profesionālās solidaritātes klātbūtni. Starp jebkuras profesijas pārstāvjiem eksistē profesionālā solidaritāte, kurai ir savs iekšējais morālais kodekss, sava iekšējā neformālā komunikācija un tās normas. Šo normu ievērošana ir profesionālās solidaritātes pamatā. Praktiski tas nozīmē, ka attiecīgās profesijas pārstāvji viens pret otru izturās īpaši korekti, toleranti, izpalīdzīgi, saprotoši, atbalstoši utt. Jebkurš attiecīgās profesijas pārstāvis otram kolēģim nedarīs pāri un nekad nedarīs to, ko varbūt darītu tiem, kuri neietilpst attiecīgajā profesijā.Vēsturiski profesionālā solidaritāte acīmredzot bija amatniecības ģilžu centrā. Ģildes nevarēja pastāvēt bez profesionālās solidaritātes. Aizvadītajos gadu desmitos (pusgadsimtā) ir nācies darboties vairākās „ģildēs”. Padomju laikā nevarēja žēloties par profesionālās solidaritātes trūkumu ne žurnālistu, ne literatūrzinātnieku, ne augstskolu docētāju aprindās. Nevarēja žēloties ne par latviešu, ne par krievu un citu tautu pārtāvju profesionālās solidaritātes trūkumu. Protams, visizteiktāk profesionālo solidaritāti nācās izjust no ebreju kolēģiem un no latviešu t.s. ulmaņlaiku cilvēkiem. Tas izklausās jocīgi, taču profesionālās solidaritātes trūkumu latviešu, krievu vidē nācās nepatīkami izjust tūlīt pēc varas maiņas. Tā vien gribas domāt, ka liberālajā demokrātijā profesionālā solidaritāte nedrīkst būt. Mūsu cilvēki momentā atcerējās to, ka kapitālismā „cilvēks cilvēkam ir zvērs”, kā sludināja sociālisma ideoloģija. Tagad ir tāda sajūta, ka kolēģiem vispār nav nekāds priekšstats par profesionālo solidaritāti. Kolēģis var neatbildēt uz kolēģa vēstuli, kolēģis var neko nepaskaidrot par publicēšanai nosūtītā darba likteni, kolēģis var neaizstāvēt kolēģi sakarā ar nepatiesiem apmelojumiem. Tā vien liekas, ka pie mums ir iestājies profesionālās nelietības laikmets, kurā profesionālajai solidaritātei nav vietas. Profesionālā nelietība profesionālim ir visriebīgākā nelietības modifikācija, jo profesionālā nelietība ir savējo nelietība. Kā zināms, savējo nelietību pārdzīvojam visskaudrāk. Nelietības atsevišķa modifikācija ir savējo nelietība – nelietīga izturēšanās pret savas tautas pārstāvjiem. Ļoti iespējams, šis modifikācijas veids ir samērā reta kultūras parādība. Teiksim, Latvijā ar savējo nelietību var lepoties tikai latvieši, konsekventi nelietīgi izturoties vienam pret otru. Latvijā savējo nelietība nav izplatīta ne starp čigāniem un ebrejiem, ne starp krieviem un baltkrieviem, ne starp lietuviešiem un poļiem, ne starp igauņiem un tatāriem. Speciālajā literatūrā un daiļliteratūrā savējo nelietība nav Eiropā citur sastapta. Vienīgi latvieši ir slaveni ar savu savstarpējo naidu. Ja latviešu sievietei ir jākomunicē ar otru latviešu sievieti, tad abām viņu tradicionāli vulgārās sejas tūlīt savelkās ārprātīga naida grumbās. Ja latviešu vīrietim ir jākomunicē ar otru latviešu vīrieti, tad abiem viņu tradicionāli viltīgi smīnošās sejas savelkās vēl trakākā smīnā.
Latviešu savējo nelietība ir bijusi izplatīta vienmēr. Par to liecina tautas vēsture, latviešu daiļliteratūra. Andreja Upīša romāni bez savējo nelietības nemaz nav iedomājami. Viņa daiļrades galvenā tēma bija savējo nelietības portretēšana. Latviešu savējo nelietība uzplauka pēcpadomju Latvijā, visu atdodot citiem, lai nekas nenonāktu savējiem. Latvietis visu atdos drīzāk ebrejiem, krieviem, tatāriem, lietuviešiem, igauņiem nekā savējiem. Latvietim ebrejs-opozicionārs ir lielāks draugs nekā latvietis-patriots, kurš norāda uz latviešu mentalitātes kroplībām. Latvietis universitātē drīzāk dos darbu kubiešu pusanalfabētam nekā latviešu speciālistam. Latviešu savējo nelietības piemēru skaits ir milzīgs. Faktiski piemēros iederas latviešu visa dzīve – visi komunikācijas gadījumi ar savējiem.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana