Aicinājums rakstīt memuārus atkārtojās regulāri. Regulāri vienā un tajā pašā formā atrunājos. Rakstīt varētu par Samsonu, Šteinbergu, “Riso” periodu, Kopotu rakstu izdošanas periodu, Tiņanova lasījumiem, Multikulturālisma centru, Volkoviču, Dubašinski. Velmi rakstīt ne tik daudz sabojā latviešu nelietības visa mūža garumā. Par viņu muļķībām un cūcībām varbūt nemaz nav vērts atcerēties. Protams, ja tas būtu tik viegli izdarāms. Aizvadītajos desmit gados nācies ir sastapties arī ar krievu nelietībām, totālu profesionālās solidaritātes trūkumu. Tā izveidojies, ka ar cilvēkiem vispār nav jēgas komunicēt, ja negribas piedzīvot vilšanos, nodevību, nelietību. Piemēram, nespēju aizmirst ventspilnieku Hilkēviču nelietību. It kā inteliģenta ģimene. Kopā strādājām Daugavpilī. Bija labas attiecības. Ventspils Ābele arī izturējās nelietīgi. Taču viņš ir latvietis, nekad nav izcēlies ar inteliģenta cilvēka rīcību. Jaunākajā laikā nelietību nācās piedzīvot no krievu mietpilsoņu kluba internetā. Tā ir profesionālā nelietība. Faktiski memuāri varētu pārvērsties par nelietību analītiku. Tas, saprotams, ir smieklīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru