Teorētiski viss varēja būt savādāk. Pēc tam, ka Latvija oficiāli atdalījās no Maskavas, latvieši varēja jau pirmajā laikā padzīt Maskavas uzdevumā atlasītās “perestroikas” (LTF) vietējās padibenes – komjauniešu barvežus, čekistus-biznesmeņus, partorgus, kuri tēloja nacionālistus utt. Viņus varēja tūlīt nomainīt ar godīgiem un gudriem latviešiem politiskajās partijās, parlamenta un pašvaldību vēlēšanās. Varēja nomainīt voluntāri, kā nomainīja ar speciālu dekrētu krievus Daugavpils domē un vēl dažās vietās. Starp citu, viņus nomainīja tāpēc, ka šie cilvēki nebija zagļi un viņi neļautu latviešu zagļiem izzagt sabiedrības mantu, ko tūlīt darīja Daugavpilī latviešu lauski un citi viepļi pēc viņu voluntārās iecelšanas pašvaldības vadošajos krēslos. Praktiski pēc oficiālās neatkarības iegūšanas sākās latviešu visīstākā laupīšana. Kā latviešiem pieņemts, latvieši savējiem daudz neļāva laupīt. Latviešu nacionālais bizness neprogresēja. Latvietis labāk visu atdeva leišiem, igauņiem un citiem nekā savējiem tautiešiem. Bet tā ir cita tēma. Pašlaik runa ir par to, ka Latvijā viss varēja būt savādāk. Tā nenotika. Secinājums var būt tikai viens: latvieši ir vāja un morāli negluda tauta. Latviešu valstiskums ir latviskais antivalstiskums, jo vērsts pret savu tautu. Tas bija jau redzams pirmskara LR.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru