Tagad emocionālā spriedze atgādina to emocionālo spriedzi, kāda bija “atmodas” laikā nacionālo kolīziju kontekstā. Tolaik vēl īsti nesapratu, kas ir “perestroika”. Pirmajiem Latvijā izsakot neuzticību vietējam LKP 1.sekretāram, cenšoties panākt karoga pacelšanu virs Vienības nama utt., emocionālā spriedze bija milzīgi iekrāsota nacionālisma garā. Tagad ir tāpat. Pat rodas neveiklības sajūta – kauns par savu emocionālo spriedzi. Ļoti labi zinu, ka citu rasu masveida ienākšana “baltās” rases dzīves telpā ir neizbēgama. Zinu, ka eiropeīdi iet bojā un no viņiem vairs nevar gaidīt saprātīgu rīcību. Arī saprātīgu migrācijas politiku. Taču vienalga ir grūti (neiespējami) vēsi izturēties pret šodienas muļķībām un nelietību migrantu uzņemšanas jautājumā. Tautas (arī citu Eiropas tautu) agonija ir ieguvusi jaunu līmeni. Noteikti tas nav pēdējais līmenis. Turpmāk migrācijas jautājums izvērtīsies vēl radikālāk. Migrācija ir fatāls process. Bet tas nozīmē, ka turpmāk būs vēl lielāka nacionālisma determinētā emocionālā spriedze, redzot tautas (rases) bojāejas jaunos recidīvus. Tā vien liekas, ka pastāv kaut kāds nacionālisma instinkts, kuru nav iespējams pilnā mērā pārvarēt tāpat kā citus instinktus. Var uz kādu brīdi apvaldīt, apklusināt, bet nevar no tā pilnīgi atbrīvoties, kas būtu nepieciešams jau šodien un nākotnē būs vēl nepieciešamāks, lai dienas nepaietu stresa gaisotnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru