Tumsonība

[Komentārs esejai „Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb aži par dārzniekiem”, 2017.06.05.]

Tiekamies ar latviešu inteliģences fundamentālu pagrimumu – mežonīgas tumsonības konkrētiem piemēriem. Katrā ziņā uzmanība ir pievēršama tam, ka runa nav par inteliģences ierindas pārstāvju pagrimumu. Teiksim, runa nav par kāda laboranta, asistenta, ierēdņa, klerka nezināšanu. Runa ir par tumsonību latviešu inteliģences visaugstākajā līmenī. Zinātnes jautājumos tumsonību apliecina izglītības un zinātnes ministrs; zinātniskajā terminoloģijā tumsonību apliecina Zinātņu akadēmijas prezidents (tas nekas, ka viņš augstceltnes 2.stāvā ir tikai „cilvēks no ielas”); savukārt LR galvenā universitāte demonstrē gailējošu šarlatānismu – pseidozinātnisko studiju programmu ieviešanu un neadekvātu zinātnisko grādu piešķiršanu. Ņemot vērā tādus apsvērumus, kā etnosa vispārējās attīstības pakāpi, daudzu latviešu nevērību un pat naidīgumu pret gudriem un izglītotiem latviešiem, zinātnes ļoti zemo līmeni, valdošās kliķes nespēju un nevēlēšanos izmantot zinātni, bet tajā pašā laikā „politiķu” un ierēdņu karsto velmi publikas priekšā dīdīties kā titulētiem hominīdiem, LR ieteicams pāriet uz t.s. profesionālo grādu piešķiršanu. Tāda prakse ir ASV – pie mūsu okupantiem. Arī citās valstīs. Doktora grāds tiek piešķirts par profesionālo kompetenci un darba rezultātiem, piemēram, ārstiem (DM), juristiem (DL). Profesionālā grāda ieguvējam nav jānodarbojās ar zinātni, nav jāraksta un jāaizstāv disertācija. Tas ir tieši tas, kas var piestāvēt cilvēkiem, kuri nedraudzējās ar zinātni, sagrāva izcilo LPSR ZA, pēcpadomju laikā spēja sniegt galvenokārt pseidozinātnisku, šarlatānisku „zinātnisko” produkciju atbilstoši „nacionālajām interesēm”. Jaunā kārtība ļoti daudziem sagādātu milzīgu prieku: elektorāta visi deleģētie deputāti būtu doktori, visas valsts amatpersonas būtu doktori, izglītībā rosītos tikai doktori, doktori būtu biznesmeņi, viņu sievas un mīļākās, doktori būtu pašvaldību spēka vīri. Respektīvi, latviešu tauta kļūtu doktoru tauta. Un tas ir labāk, nekā dzīvot ar zagļu un stulbeņu reputāciju. Nav vajadzīga zinātne un izglītība, kura nevis likvidē tumsonību, bet gan nostiprina un vairo tumsonību. Tāpēc LR diskusijai par izglītību pašlaik var būt aktuāla tikai viena tēma: atsacīšanās no izglītības obligātuma principa. Jauniešus tas ļoti uzbudinātu. Atsacīšanās no minētā principa jau daļēji tika realizēta, nosakot vienīgi pamatskolas izglītības obligātumu, tādējādi likvidējot nolādētā padomju laika prasību – obligāto vidējo izglītību. Tagad ir pienācis laiks pilnā mērā likvidēt nolādēto padomju mantojumu un mūsmājās nenoteikt nekādu obligāto izglītības līmeni. Tas būtu loģiski un nekaitētu tiem, kuru talanta abi galvenie veidi (stulbums un zagšana) var realizēties bez izglītības. Es zinu, ka arī Mūrnieka kungs (kopā ar viņu visi „viedokļu plurālisma” fani) piekristu atsacīties no izglītības obligātuma principa. Tas patiktu, jo izglītības klātbūtne nepatīkami ierobežo „viedokļu plurālismu”, nosakot zināmas (zinātniskās, kognitīvās) robežas. Ja LR izglītība nebūtu obligāta, tad ar izglītības fenomenu varētu nerēķināties un muldēt visu kaut ko pēc sirds patikas. Pie mums iestātos paradīze tepat Daugavas grīvā. Nevajadzētu tērēties transporta izdevumiem uz Ēdeni. Aizvadītajos 100 gados latviešu inteliģence konstitūcijā nav spējusi ieviest patiesību par valsts karoga krāsu. Vēsturiskā patiesība nav ieviesta, likvidējot tādu ārprātīgu etnoloģisko paradoksu kā t.s. latgaliešu un Latgales lieta. „Latgalieši” ir visīstākie latvieši, baltu cilts, kas lika pamatus latviešu tautai. Taču „latgalieši” spītīgi to noliedz, atsakās piederēt latviešu tautai, sevi uzskata par atsevišķu patstāvīgu tautu ar savu „valodu”, mentalitāti, garīgo un materiālo kultūru. Turklāt XX gs. un arī XXI gs. „latgalieši” vienmēr ir bijuši pretīgas rīvēšanās avots starp latviešiem, tos rupji (rupjā leksikā) sadalot divās daļās. Tas turpinājās arī šodien un bija labi redzams „Latgales kongresa” jubilejas sakarā nupat Rēzeknē, kur sapulcējās latviešu inteliģences mūsdienu zieds, kādēļ pasākumu var droši saukt par „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresu”. Rēzeknē bija visi lielākie nacionālie nodevēji un valsts noziedznieki ar VVF priekšgalā. Rēzeknē bija stulbais laulības pārkāpējs no Rīgas pils. Bija augstākās izglītības bendes – kampēji no rektorātiem. Kā stāsta mediji, bija latviešu „čekas maisu” gnīda, LR ordeņa kavalieris, latviešu „godātais cilvēks” (sveiciens nelietim Maizītim – „čekas maisu” kuratoram un latviešu čekistu aģentu aizstāvim!), servilisma klasiķis Stradiņš ar galveno referātu. Par ko viņi runāja? Vai izteicās par vēsturiskās patiesības nepieciešamību „latgaliešu” un „Latgales” jautājumā? Protams, tas nenotika. Atkal skanēja pretīgā īdēšana par Latgali kā „bēdu ieleju”, Latgales atpalicības nepieļaušanu u.tml. Vējonis, Kučinskis, Mūrniece „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresā” atkal atgādināja par savām mežonīgajām spējām retoriskajā idiotismā. Skaidrs, ka no inteliģences, kura nav spējīga atšķirt krāsas, nav gaidāma orientācija tādos smalkos konceptos kā suverenitāte, okupācija, valstiskā neatkarība. Tāda inteliģence var nesaprast, ka iestāšanās kaut kādā konfederācijā ir suverenitātes un neatkarības zaudēšana; savukārt citas valsts karaspēka ielaišana savas zemes teritorijā un atļauja šim karaspēkam ignorēt vietējo varu ir okupācija. Tāda inteliģence nevar kalpot tautai. Var tikai tautu apkaunot. Turpretī tauta, kura spējīga ģenerēt tādu inteliģenci un apmīļo tādu inteliģenci, arī nav pelnījusi nekādu cieņu. Tā ir vergu tauta ar vissliktāko verdzības veidu, kas ir tad, ja vergi sevi neuzskata par vergiem, vergi ir apmierināti ar savu verdzību un nedomā pretoties verdzībai.