Debilitāte

Debilitāte ir garīgās atpalicības visvājākā forma. Saruna par šo formu mūsdienās ir ļoti aktuāla. Saruna var attiekties uz atsevišķiem indivīdiem. Var attiekties arī uz atsevišķiem etnosiem, izpaužoties kā atsevišķu tautu garīgās identitātes pazīmes. Ikdienas dzīvē debilitāti praktiski nevar atšķirt no normālas garīgās attīstības formas. Debilie spēj mācīties, tiek galā ar darbu. Viņu uzvedība ir adekvāta un patstāvīga. Viņi labi piemērojās dzīvei. Tomēr atšķirības pastāv. Debilitātes pazīmes ir šādas: vāja abstraktā domāšana, vāja racionālā domāšana, vāja loģiskuma izjūta, grūti koncentrēt uzmanību, iespējamas vienīgi konkrētas asociācijas, apgrūtināta ir pāreja no vienkāršiem vispārinājumiem uz komplicētiem vispārinājumiem, t.s. mehāniskā atmiņa, atmiņā lēni saglabā informāciju un ne uz ilgu laiku, inerti, bez iniciatīvas, bez gribasspēka, ātri uzbudinās, neapdomā savu rīcību, viegli iedvesmojami (zombējami), lēmumus pieņem  atbilstoši emocionālajam noskaņojumam. Debilitātes pazīmes visvairāk attiecas uz kognitīvajiem procesiem – atmiņu, uzmanību, izpratni, domāšanu, lēmumu pieņēmšanu. Labi ir zināms, ka tie ir procesi, kuri balstās uz rūpīgi pārdomātu pēctecīgu prāta darbību informācijas apstrādē. Kognitīvajos procesos valda racionālā uztvere un racionālā izpratne. Racionālā uztvere ir analītiska uztvere un kritiska uztvere. Tā kardināli atšķiras no emocionālās uztveres, kas gūst pārsvaru debilitātes mentālajā vidē. Savukārt racionālā izpratne ir izpratne, lietojot jēdzienus un loģikas likumus. Racionālā izpratne nav iespējama bez atmiņas, kas var sagādāt nepārvaramas grūtības debilām smadzenēm. Tie, kuri ir lasījuši pirmskara latviešu zinātnieku grāmatas, atcerās, ka minētās garīgās īpašības attiecina uz latviešu tautu. Latviešu zinātnieki izmantoja baltvācu novērojumus. Galvenokārt tika runāts par latviešu abstraktās domāšanas vājumu, nespēju pievērsties galvenajam, emocionalitātes prioritāti, uztveres un izpratnes inertumu, intelekta neelastību. Par to daži latvieši publiski izsacījās arī pēcpadomju gados. Savukārt mūsu pedagogi, kuriem ir nācies strādāt ar latviešu auditoriju un krievu auditoriju, arī var izdarīt salīdzinošus secinājumus. No krievu pedagogiem, kuri ir strādājuši ar latviešu studentiem, esmu dzirdējis par latviešu studentu intelekta neelastību, nespēju uztvert galveno un pievērsties galvenajam. Mana paša daudzu gadu pieredze darbā gan ar latviešu, gan krievu auditoriju arī sniedz bagātu materiālu salīdzinošiem secinājumiem. Principā varu teikt, ka abas auditorijas ļoti būtiski atšķiras. Ļoti būtiski atšķiras zinātkāre, vēlēšanās kaut ko jaunu uzzināt. Atšķiras attieksme pret jauno vielu. Latvieši pret jauno vielu parasti izturās augstprātīgi (“mēs to jau zinām”). Viņi jaunajā vielā vispirms ierauga nevis ideju, bet idejas iepakojumu. Par būtiskāko attiecīgajā materiālā ļoti ļoti reti kāds ir spējīgs izteikties. Pašlaik atšķirības starp latviešiem un krieviem novēroju sakarā ar publikācijām internetā. Pret vienu un to pašu eseju attieksme ir krasi atšķirīga. Latviešu lasītājs katrā ziņā vēlas likt autoram saprast, ka viņš attiecīgajā tēmā orientējas nesalīdzināmi labāk par autoru. Latviešiem visvairāk interesē autora personība, vēlēšanās viņu pamācīt un nomelnot. Krieviem visvairāk interesē saturs, galvenā problēma. Viņi tiecas vispirms konstatēt pozitīvo attiecīgajā tekstā. Autora personībai viņi vispār nemēdz pievērsties.