Latviešu inteliģences pasionārā bezspēcība, aprobežotība, pseidointelektuālisms, parazinātniskums, kompradorisms ir labi pazīstamas izpausmes, kuras galu galā var uzskatīt par tautas nelaimi, tautas katastrofu. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet veģetējošs bars, kas vadās no dabas dotajiem dzīvnieciskajiem instinktiem un kuram nav iespējams izmantot inteliģences radītās garīgās un materiālās kultūras vērtības. Veģetējošais bars pat nevar šīs vērtības pa īstam aizņemties no citām tautām, jo inteliģence tradicionāli ir arī kultūras vērtību translētāja. Latviešu inteliģences tumsonībai un debilitātei ir noteikts vēsturiskais izskaidrojums. Latviešu inteliģences mazasinība iestājās tad, kad latviešu inteliģenci sāka ražot latviešu augstskolas Latvijā. Latviešu inteliģences līmenis bija cienījams tikai līdz tam laikam, kad latvieši izglītību ieguva Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, Berlīnē u.c. Tātad runa ir par latviešu inteliģenci līdz 1919.gadam, kad izveidoja universitāti. Rainis, Stučka, Rozentāls, Purvītis, Valters un citi patiesi inteliģentas personības izglītību ieguva īstā akadēmiskajā vidē ar gadsimtiem ilgām māklas un zinātnes tradīcijām. Teiksim, pašlaik LU “ekselences” reti pelēku cilvēku vadībā nav spējīgas formēt latviešu tautas inteliģenci. Vienīgi ir spējīgas vairot pseidointelektuāļu, pseidointeliģentu un latento deģenerātu skaitu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru