pirmdiena, 2017. gada 21. augusts

Izglītība

Izglītības politika ir saistīta ar valsts stratēģisko orientāciju vispār un tajā skaitā ar cilvēcisko resursu kapitālizācijas problemātiku. Ja cilvēks iegūtās zināšanas nevar pielietot profesionāli adekvātā un cienīgā līmenī, tad viņš meklē iespējas to izdarīt citā valstī. Viņš aizbrauc un tāpēc nevar būt runa par viņa zināšanu kapitalizāciju tajā valstī, kas ir finansējusi zināšanu ieguvi. Valsts ir veltīgi izlietojusi līdzekļus, un attiecīgā cilvēka zināšanas nenes peļņu – netiek kapitalizētas. Šodien uz planētas “kustībā” atrodas apm. 2 miljardi. Tāpēc cilvēku piesaistīšana ir aktuāla parādība. Minētajai problemātikai noteikti ir arī etnisks aspekts. Teiksim, latvieši, patoloģiski baidoties no savējo intelektuālās konkurences, vispār nav spējīgi realizēt konstruktīvu darbību šajā jomā, jo labākie tūlīt tiks izdzīvoti no valsts un par zināšanu kapitalizāciju nav ko domāt. Latvieši tādējādi var “kapitalizēt” tikai savus muļķus un idiotus, kas arī reāli notiek pēcpadomju gados, kad varu sagrāba padibenes un etnoss nav spējīgs deleģēt citus.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana