Krahs

Par LR varas bezjēdzību un nevarību, konkrēti valsts krahu, liecina daudzas parādības. Tajā skaitā viena trakoti muļķīga parādība. Šo parādību drīkst saukt par epistolāro, vēstuļu formā eksistējošo, mīmikriju – neadekvātu attieksmi pret dzīves realitāti. Gandrīz katru dienu tiekamies ar vēstuļu apmaiņu starp valsts iestādēm un iedzīvotājiem. Viņi raksta atklātās vēstules par dažādām nebūšanām Valsts prezidentam, parlamentam, valdībai. Taču faktiski tikai nelielai daļai no vēstuļu autoriem tā ir cīņa pret dažādām nebūšanām. Saprotams, galvenokārt tā ir cīņa pret mūsu lielāko nebūšanu – masveidīgo zagšanu. Šī cīņa ir vajadzīga un principā attaisnojama. Taču kopējā aina ir muļķīga. Kopējo ainu muļķīgu dara tas, ka visjaunākajā laikā vēstules ir sākuši rakstīt paši nebūšanu autori – tie tipi, kuri ir atbildīgi par valsts krahu. Viņiem vēstuļu rakstīšana ir „piāra” akcija, atgādinot par savu klātbūtni zem Saules. Trakoti muļķīgi ir tas, ka gandrīz nemaz nav sastopamas valsts iestāžu atbildes uz ieinteresēto personu vēstulēm. Tiek publicētas tikai iedzīvotāju vēstules. Atbildes uz tām sabiedrībai nav zināmas un, tā vien liekas, nav zināmas arī pašiem vēstuļu autoriem. Tas savukārt rada priekšstatu par vienvirziena kustību: ieinteresēto personu cīņai pret nebūšanām nav nekāda rezultāta. Laiks bija to saprast un izvēlēties konstruktīvāku cīņas formu. Bet tas nenotiek. Vēstuļu plūdi turpinās. Visi raksta vēstules, labi zinot, ka nekas nemainīsies. Tas liecina par neadekvātu attieksmi pret dzīves realitāti. Vēstules žanrs kā politiskās cīņas forma nav latviešu izgudrojums. Šī forma ir internacionāla. Kādreiz to lietoja arī PSRS. Pie tam padomju laikā lietoja gan komunistu vara, gan disidenti un viņu aizstāvji. Komunistu vara visbiežāk organizēja „strādnieku kolektīva” vai „inteliģences grupas” atklātās vēstules. Tajās nosodīja antikomunistiskos pasākumus kapitālisma zemēs, vietējo disidentu pretvalstiskās izdarības vai sociālistiskā reālisma metodei neatbilstošu māksliniecisko darbību. Tā, piemēram, nesen pagāja 30 gadi kopš B. Pasternaka reabilitācijas 1987.gada 19. februārī. Padomju vara viņu pamatīgi vajāja. Tika publicētas vairākas atklātās vēstules. Presē plaši atreferēja „darba kolektīvu” mītiņos izkliegto nosodījumu. Starp citu, B.Pasternaka nosodīšanā tika iedibināta slavenā šizofrēniskā frāze „Nelasīju, bet nosodu”. Padomju laikā tomēr vēstules forma netika izmantota pārāk bieži. Padomju ideologi nevēlējās devalvēt šo psiholoģiski samērā efektīvo formu. Vēstules raksta arī Rietumos. Šī gada 19.februārī mira krievu ģeniālais matemātiķis un reti drosmīgais Krievijas patriots Igors Šafarēvičs. Pēc viņa esejas „Rusofobija”(1978-1983) publicēšanas ebrejiem izdevās noorganizēt protesta vēstules PSRS un ārzemēs. Pašmājās tika publicēta 31 vietējā inteliģenta vēstule, bet Rietumos tika publicēta vairāk kā 400 matemātiķu parakstītā vēstule, aicinot I.Šafarēviču atsacīties no sava viedokļa, ko viņš, saprotams, nedarīja. Pirmskara Latvijā vēstules forma acīmredzot netika praktizēta, vēršoties pret valdības pastrādātajām nebūšanām. Nevaru nosaukt nevienu piemēru, paļaujoties uz savu atmiņu pēc iepazītā vēsturiskā materiāla. Toties atklāto vēstuļu bums sākās „perestroikas” laikā. Īpaši pēc LTF nodibināšanas. Arī šo rindu autors savā laikā sacerēja atklāto vēstuli, izsakot neuzticību partijas vietējai varai Latvijas otrajā lielākajā pilsētā. LPSR tas notika pirmo reizi. Pie mums vēl neviens nebija izteicis neuzticību partijai. Reakcija bija dažāda. Manuprāt, Rīgas inteliģences partijas biedri toreiz bija bailīgi satrauktāki un nervozi pārsteigtāki nekā LKP sekretāri galvaspilsētā un mūsu pilsētā. „Darba kolektīvu” nosodījumi nesekoja. Arī represijas nesekoja. Vēlāk sapratu, ka PSRS, PSKP, LPSR, LKP liktenis toreiz jau bija izlemts Maskavā, Vašingtonā. „Prihvatizācijas” nomaskēšanai partiju, armiju, VDK bija paredzēts nomelnot pēc iespējas skaļāk un dzēlīgāk. Partijas un čekistu bosi („perestroikas arhitekti”) patiesībā klusu priecājās par neuzticības izteikšanu PSKP.