piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Pagrimums

Jautājums ir ne tikai intelektuāli valdzinošs, bet arī sociāli aktuāls. Jautājums ir šāds. Cik zemu latvieši vēl var nolaisties morālā pagrimuma demonstrēšanā? Tā vien liekas, ka zemāk vairs nav kur nolaisties. Bet visa dzīve vēl ir priekšā; līdz izmiršanai un izšķīšanai citās tautās vēl ir pacietīgi jāgaida vismaz kādus 100 gadus. Taču jau tagad ir sasniegts morālā pagrimuma maksimums. Tāpēc nav saprotams, ko varēs sagaidīt nākotnē. Latviešu morālais pagrimums jau pašlaik ir sasniedzis pēdējo robežu. Vismaz citām tautām tas ir maksimums- pēdējā robeža. Citas tautas saprot, ka zemāk vairs nav kur nolaisties. Sveša karaspēka brīvprātīga ielaišana savā zemē ir viszemākais līmenis. Okupācijas leģitimācija ir tautas morālā pagrimuma viszemākais līmenis. Latvieši 2017.gada 16.martā sasniedza šo drausmīgo līmeni. Tas notika, skanot aplausiem, kā arī mežonīga etniskā truluma apstākļos. Visticamākais, latviešu tautas prāvai daļai nemaz neinteresē, kas notika 16.martā. Latviešu viena daļa (neizglītotā un deklasētā daļa) nemaz nesaprot, ka sveša karaspēka klātbūtne, ignorējot vietējo varu, ir okupācija – tautas vislielākais pazemojums. Bet varbūt tā tam ir jābūt? Ne velti tumsonības un augstprātības, stulbuma un pašapmierinātības, nezināšanas un pašpārliecinātības sintēze plūst pāri malām interneta komentāros. Varbūt latviešu morālajam pagrimumam ir bezgalīga trajektorija?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru