Pēcpadomju gados latviešu kultūras vēsturē jaunums ir latviešu vispārējā masveidīgā pievēršanās perversajam. Agrāk latviešu kultūrā nepastāvēja latviešu masveidīga un sistemātiska pievēršanās perversajam. Tas ir gaišo un gudro latviešu jauns panākums savā kultūrā. Tagad perversais ir kļuvis ne tikai garīgo interešu saturs, bet atklājās kā latviešu mentalitātes iezīme. Šī iezīme ir sastopama perversajos satoriskajos un rīgas nelaika latviešu jaunaudžu intelektuālo pederastu murgojumos, hermanviepļu iestudējumos latviešu teātros, pederastu delfmedijos, universitātes „akadēmisko” pseidointelektuāļu tekstos/projektos, internetā latviešu perversu puāromēslu iekārtotajos saitos. Perversais ir obligāts komponents šodienas latviešu inteliģences garīgajā burbuļošanā. Katru dienu tiekamies ar latviešu inteliģences perverso mentalitāti – slimīgu, pretdabisku tieksmi seksuālajā jomā. Perversā mentalitāte ir kļuvusi latviešu inteliģences jaunāko paaudžu identitātes pazīme. Šajā sakarā dabisks ir jautājums par šīs latviešu kultūras novitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu. Vai latviešu perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar latviešu vispārējās attīstības zemo līmeni jeb nepieciešams cits izskaidrojums? Vai latviešu perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar „plurālisma” un „demokrātijas” smirdēšanu pēcpadomju laikā? Vai latviešu perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar ļoti zemo izglītības līmeni, humanitāro zinātņu tradicionālo provinciālismu un seklumu latviešu populācijā? Vai latviešu perversās mentalitātes uzplaukums ir Rietumu ievazāta sērga, ņemot vērā latviešu klasiskās aprobežotības veicināto nespēju ignorēt Rietumu piespēlētā neoliberālā postmodernisma perversijas devu? Vai latviešu perversās mentalitātes uzplaukšana sakņojās latviešu inteliģences riebīgajā politiskajā verdziskumā, patoloģiskajā stulbumā, neinteliģentumā, morālajā niecībā, sociālās atbildības trūkumā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru