Man vislabāk patīk latviešu noorganizētā cittautiešu piekrāpšana pilsonības jautājumā. Pirmo reizi tas notika 1918.gada beigās, kad Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais Augusts Vinnigs un Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 29. decembrī Rīgā noslēdza līgumu par Latvijas pilsonības piešķiršanu cittautiešiem, kuri vismaz četras nedēļas piedalījās cīņās pret boļševikiem. No Pagaidu valdības līgumu parakstīja Kārlis Ulmanis, Jānis Zālītis, Spricis Paegle. Pēc boļševiku padzīšanas Latvijas valdība atsacījās izpildīt līgumu. Otro reizi latvieši piekrāpa cittautiešus pilsonības jautājumā (solot „nulles variantu”) pirms AP vēlēšanām 1990.gada 18.martā, lai visi balsotu par LTF. Es uzskatu, ka tāpēc latviešus nevar saukt par neliešiem, nelietīgu tautu. To nedrīkst darīt. Latvieši aizstāvēja savu nelietību tādā veidā. Ja viņi nebūtu nelieši, tad viņiem tā nevajadzētu rīkoties. Cittautiešiem tas ir jāsaprot un nav jādusmojās uz neliešiem latviešiem. Viņiem ir brīvprātīgi jāatzīst, ka latvieši var būt nelieši un viņiem nevar uzticēties. Staļins to zināja un neuzticējās. Arī vācieši to zināja un neuzticējās, vēloties pēc kara ar latviešiem pelnīti izrēķināties uz visiem laikiem. No nelietīgās tautas iznīcināšanas izglāba krievi (uzvarēja karā un no Latvijas patrieca Hitlera armiju), un latvieši tāpēc tagad pateicībā un uzticībā lamā krievus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru