Izteikumi par latviešiem

“latvieši nekad nav centušies atdalīties no Krievijas un arī nekad pēc tam [tā] necentīsies”. [Latviešu lojalitāte. Dzimtene. 1906. g. 24. jan.]

1914. gada 26. jūlijā, nedēļu pēc tam, kad Vācija bija pieteikusi Krievijai karu, Krievijas Valsts Domes ārkārtas sēdē deputāts Jānis Goldmanis uzstājās ar runu, kurā teica:

“Latviešu un igauņu starpā nav neviena cilvēka, kas neatzītu, ka viss, ko viņi sasnieguši labklājības ziņā, ir sasniegts tikai zem krievu ērgļa apsardzības. Un ka viss tas, kas latviešiem un igauņiem vēl sasniedzams, iespējams tikai tad, kad Baltija arī nākamībā paliek lielās Krievijas neatraujama sastāvdaļa. Mums ir daudz rēķinu ar mūsu Baltijas vāciešiem. [..] Kad paies tēvijai briesmīgās un grūtās dienas, tad mēs celsim šos rēķinus priekšā – jūsu caurlūkošanai. [..] Bet tagad mums, latviešiem un igauņiem, ir tikai viens visaugstākais mērķis: atsist kopīgā ienaidnieka uzbrukumu. Lai sasniegtu šo mērķi, es šai vēsturiskā brīdī svinīgi pasludinu latviešu tautas vārdā, kā arī igauņu deputātu un tautas uzdevumā, ka mēs, latvieši un igauņi, šai svētā un taisnīgā cīņā līdz galam iesim kopā ar krievu tautu. Ne tikai mūsu dēli, brāļi un tēvi iestāsies karaspēka rindās, bet arī mūsu mājās, katrā būdiņā mūsu pretinieks no mazā līdz lielajam atradīs visniknāko ienaidnieku.”

Pēc 18 gadiem uz šo runu savā rakstā žurnālā Burtnieks atsaucās politiķis, Satversmes sapulces un pirmo trīs Saeimu deputāts Arveds Bergs: “Mums tagad šie vārdi mazliet griež ausis kā patriotisks pārspīlējums, bet nav noliedzami, ka vispār tie izteica latviešu sabiedrības noskaņojumu, kas dažkārt aizgāja vēl tālāk un pat līdz pašcieņas aizliegumam, kā, piem., kāda laikraksta apgalvojumam, ka latvieši īstenībā esot slāvi.” [Bergs, A. Nacionālā politika pasaules kara laikā. Burtnieks. 1932. Nr. 1 (janvāris), 1.–8. lpp.] Šajā rakstā Bergs arī skaidro šāda krieviskā patriotisma izpausmju cēloņus: apliecinot savu lojalitāti Krievijai tās konfliktā ar Vāciju, latviešu sabiedrība cerēja saņemt pretī “zināmu atalgojumu viņai vēlamu reformu veidā, pēc kurām viņa varētu ieņemt zemes vadošo stāvokli. Tam vēl pievienojās gluži pareizs novērojums, ka Vācijas uzvaras gadījumā Baltijas guberņas varētu tai pievienot, kas nozīmētu vietējā vācu elementa lielu stiprināšanu”. [Turpat.]

Impēriskā patriotisma retorika laužas cauri arī slavenajā uzsaukumā “Pulcējaties zem latviešu karogiem”, ko 1915. gada 19. jūlijā – laikā, kad Vācijas armija pēc straujas ofensīvas jau bija ieņēmusi visu Kurzemi un Zemgali, – publicēja Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis: “Dien no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies ar diženo krievu tautu. Ticat Krievijas nesalaužamai varenībai, ticat latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies ap savas tautas karogiem zem Divgalvainā Ērgļa spārniem… Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!” [Citēts pēc: Bergs, A. Nacionālā politika pasaules kara laikā.]

Situācija krasi mainījās pēc traģiskajām 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kurās no ierindas tika izsista trešā daļa latviešu strēlnieku – 9000 karavīru, no kuriem 2000 tika nogalināti, pārējie – ievainoti. Var iedomāties sarūgtinājumu, niknumu un pat naidu, kas izsprāga publiskajā telpā pēc pāris mēnešiem, kad Februāra revolūcijas un piefrontes joslas kara cenzūras paputēšanas rezultātā visi ieguva tiesības runāt. Kāds autors rakstīja, ka tad “visas latvju dēlu mātes un tēvi no visas sirds nolādējuši latviešu bataljonu dibinātājus un organizatorus”. [Ko.– Jo.–. Latviešu strēl. pirms un pēc revolūcijas. Brīvais Strēlnieks. 1917. g. 2. maijā.] Tagad tika atzīts, ka 1915. gada vasarā “patriotismam, patiesībā aklam šovinismam, tika sarīkotas ovācijas, tā ka tiešām tas vispasīvākais un bezjūtīgākais elements tika aizrauts un tā acu skats no putekļiem apmiglots” [Turpat.],  un ka būtiska loma šīs apmātības uzkurināšanā bija latviešu avīžu redaktoriem. [Avīze Rīgas Ziņas savus lasītājus informēja, ka Vācijas okupētajā Kurzemē un Zemgalē izdotā avīze Dzimtenes Ziņas 1917. gada februārī apgalvojusi: vācieši uzskatot, ka tas, ka “latvieši būtu apveltīti ar kara vīru varonību”, esot “latviešu redaktoru izdomājums”. Latviešu preses redaktorus viņi dēvējot par kliedzējiem, vainodami viņus tajā, “ka latvieši izturas pret vāciešiem naidīgi”. Sk.: Vācu raksti Kurzemē. Rīgas Ziņas. 1917. g. 27. feb.]  Cits anonīms autors avīzē Laika Balss skaidroja, ka strēlniekus līdz galīgai ticības zaudēšanai noveda “pastāvīgās nekārtības un nodevības, kuru dēļ gāja bojā neskaitāmi mūsu kareivji, pastāvīgā visu saģiftējošā apziņa, ka ar savu varonību vien mēs nekā nevaram panākt, ka ar mums spēlējās augstākas varas”. Tāpēc viņi zaudējuši ticību uzvarai, bet, tā kā bez uzvaras nevarēja atgūt Kurzemi un Zemgali, zudusi arī cerība uz apvienoto Latviju. “Morālisks nogurums pārņēma mūsu strēlniekus, un mīļa tiem kļuva ikviena teorija, kura varēja dot šim nogurumam vēl kaut kādu attaisnojumu,” viņš skaidroja, kāpēc daudzajās tolaik notikušajās sapulcēs strēlnieki balsoja par lielinieku priekšlikumiem. [Nacionālisms un šķiru cīņa. I. Laika Balss. 1917. g. 21. dec.]

To, ka patriotisma pamati var būt visai šaubīgi un konjunktūras noteikti, netieši atklāja avīzes Līdums redakcija 1917. gada maijā, kad Latviešu strēlnieku apvienotās padomes 2. kongresā karavīru deputāti bija nobalsojuši par lielinieku izstrādāto 17. maija rezolūciju, izsakot neuzticību Pagaidu valdībai un atsakoties karot. Avīzes Līdums redkolēģija norādīja, ka tas ir pretrunā ar “pašu šo pulku eksistences attaisnojumu” un ka rezolūcijas dēļ Latvijas ienaidnieki tagad latviešus uztvers kā “politiski nepilngadīgu tautu, kas svaidās no vienas galējības otrā”. Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis skaidroja, ka latviešu strēlnieku pulku uzvedībai ir jābūt priekšzīmīgai, lai “tauta kuru katru brīdi var būt droša, ka var ne lūgt, bet arī prasīt Latvijai tādu iekārtu, kādu tā atrod par labu”. Goldmanis atzina, ka latviešu strēlnieku bataljonu izveidei “vajadzēja noderēt par ķīlu, ka mēs iegūsim Brīvo Latviju”, to mērķis esot bijis pasaulei pierādīt, ka pie Baltijas jūras “ir izaugusi tauta, kurai tiesības uz daudz ko vairāk, nekā uz nīkšanu citu aizbildniecībā, kurai vislielākos briesmu brīžos ir pietiekoši daudz drosmes un saprašanas pašai sevi sargāt, pašai veidot savu likteni”.

Nacionālo interešu aizstāvjos lielinieku rīcība raisīja drūmas pārdomas par latviešu tautā iedzimto vergu psiholoģiju, kas “lauž spārnus” latviešu tieksmei pēc brīvības. Tā kā 17. maija rezolūcija neietvēra prasību pēc Latvijas autonomijas, viņi to traktēja kā atteikšanos atkarot Kurzemi un Zemgali, bet latviešu lieliniekus nosauca par “Kurzemes latvietības kapračiem”. Kārlis Skalbe ironizēja, ka latvieši nav tauta, bet tikai bars, kurā katrs brien uz savu pusi, un ka ir naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti. Publicists un viens no laikraksta Laika Vēstis vadītājiem Arturs Kroders savu nožēlu par pēkšņo pavērsienu izteica retoriskā jautājumā: kādēļ no senām dainām ņemtā ideja par nākotnes Latviju kā par vēl nemodušos virsaišmeiteni kaut kur no Zemgales lauku pilskalniem, “ko jau ilgi sevī nesuši latvju dzejnieki un nacionālā inteliģence, netop un netop par visas Latvijas domu”?