Liktenis

Latviešu liktenis ir jocīgs (nožēlojams) tajā ziņā, kas tas ir jocīgs no citu tautu viedokļa, bet nevis ir jocīgs no pašu latviešu viedokļa. Latviešu masas nemaz nesaprot, ka viņu liktenis ir jocīgs. Jocīgums spilgti izpaužas uz latviešu tautas bojāejas fona. Jocīgi ir tas, ka latvieši strauji noveco, izmirst, aizklīst svešumā savā vēsturiskajā pastāvēšanā tā arī neizjutuši īstu filosofiju, īstu daiļliteratūru, īstu valstiskumu, īstu saimniecisko uzplaukumu, īstas humanitārās zinātnes, īstu citu tautu cieņu, īstu nacionāli svētīgu reliģiju un ideoloģiju. Latvieši savas vēsturiskās pastāvēšanas laikā galvenokārt ir pārtikuši no garīgās kultūras visdažādākā veida surogātiem un simulakriem, kroplas ideoloģijas zombējuma, alkātīgiem parvēnijiem, nacionālās nodevības, tautas aplaupīšanas, noziegumu brīvības, pseidointelektuāliem murgiem par „jābūtību”, politiskā marasma „par-politiķiem”, kas viss diemžēl tautas masām ir sagādājis lielu gandarījumu un pilnā mērā apmierinājis tautas masu garīgās vajadzības. Latviešu tauta pamatā ir dzīvojusi savas vēsturiskās pastāvēšanas laikā kulta personu garīgajā apgādībā, kā arī speciālo dienestu „uzpiarēto” uzskatu līderu apdullinājumā, neapzinoties kulta personu un pseidouzskatu līderu primitīvās, vulgārās, ideoloģiski tendenciozās, idejiski un mākslinieciski seklās produkcijas intelektuālo un estētisko nevērtību. Īsti garīgās kultūras formāti un žanri tautu nav gandrīz nemaz veldzējuši. Piemēram, jāraksta ir pamflets par to, ar ko beidzās pamfleta žanra piedāvājums latviešu lasītājiem. Latvieši ir tauta, kurai patīk veselības aizsardzība kā bizness, izglītība kā bizness, māksla un literatūra kā bizness. Tauta iet strauji bojā. Tās neveselīgo mentalitāti vairs neviens nepagūs izmainīt, ja arī tomēr kāds to vēlētos izdarīt tautas labā.