pirmdiena, 2017. gada 18. septembris

Izsmeltība

Neoliberālisma izsmeltība vairs nav hipotēze, bet fakts. Neoliberālisma filosofija un ideoloģija vairs nav sociālās, politiskās, ekonomiskās iniciatīvas valdniece. Neoliberālisms vairs nevar piedāvāt kaut ko perspektīvu, pārliecinošu, iedvesmojošu un stratēģiski nozīmīgu. Neoliberālismam piemīt pozitīvu scenāriju izteikts deficīts. Neoliberālisma noriets ir acīmredzams. Apgalvojums, ka neoliberālisms ir cilvēces politiskā un cita veida menedžmenta pēdējā forma, iezīmējot „vēstures beigas”, izrādījās tukša bravūra. Rietumu liberālā demokrātija nebūt nav pēdējais pieturas punkts un nebūt nav tas, ar ko noslēgsies cilvēces vēsture tādā formātā, kuram nav vajadzīgi nekādi turpmākie uzlabojumi cilvēku dzīves sakārtošanā. Neoliberālisms neguva uzvaru globālā mērogā. Tas izgāzās globālā mērogā. Uz dažādu problēmu „globālo raksturu” tagad mēdz atsaukties vienīgi tie neoliberālisma apmātie politiskie kadri, kuri kaunas vai nevēlas uzņemties vainu par pašu neizdarību attiecīgajā valsts amatā. Tie, kuri neoliberālisma aizsegā nemīl nacionāli valstisko brīvību un neatkarību, faktiski mīl barbarismu ar tā moderno neoliberālisma glancējumu. Latviešu tauta ir spējusi izvirzīt tikai politiķus-barbarus, kuru tumsonība visaptveroši nomāc neoliberālisma glancējumu. Neoliberālisms nekad nebūs cilvēces politiskās filosofijas un ideoloģiskās vēstures galapunkts, kā arī valstiskuma teorētiskā aprīkojuma galapunkts. Neoliberālisms, protams, ir spītīgs veidojums. Noteikti arī totalitārs veidojums, nepieļaujot par sevi nekādu kritiku. Neoliberālisms aktīvi un demagoģiski sludina „viedokļu plurālismu”, aizmirstot, ka alternatīvs viedoklis nav tas pats, kas deklaratīvi pašmērķīgais „viedokļu plurālisms” – iespēja katram kaut ko pateikt par visu kaut ko bez vajadzīgajām zināšanām un lietpratības. Neoliberālisms neatzīst alternatīvo sociālisma un konservatīvisma politisko filosofiju un ideoloģiju. Taču neoliberālismam pagaidām izdodas turēt savā narkotiskajā miglā sociuma kādu daļu, jo alternatīvais sociālisms un konservatīvisms ir ļoti vārgs. Pateicoties neoliberālisma propagandai, saglabājas valstiskuma divas interpretācijas: nacionāli neatkarīgs valstiskums un antinacionāls, neoliberāls valstiskums bez suverenitātes. Pagaidām saglabājas arī finansu spekulatīvais kapitālisms, kuru retoriski iesaiņo neoliberālisms. Ražošanas kapitālismam nākas samierināties ar savu stāvokli mūsdienu pasaulē. Nacionāli oriģināla attīstība uz Zemes ir retums. Netiek slēpts, ka tauta nav valsts, bet valsts ir elite, birokrātija. Antineoliberālisms, antiglobālisms, antipostmodernisms galvenokārt eksistē citās civilizācijās, bet nevis Rietumu civilizācijā. Latvijā neoliberālismam pa vidu jaucas ne tikai pirmatnējā tumsonība, bet arī civilizētais pseidointelektuālisms – latviešu varas inteliģences eksistenciālā pamatforma. Tā, piemēram, tā vien liekas, ka „par-politiķis” savu debilo „par” murgojumu ir aizguvis no latviešu kulta filosofes Maijas Kūles jaunākajiem pseidointelektuālajiem murgojumiem „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” utt. Respektīvi, „jā” vietā visos izteikumos ir likts „par”. Danielam Pavļutam, iespējams, likās, ka „parbūtība” noteikti skan populistiski pievilcīgāk nekā „jābūtība”. Arī „vērtības nes parbūtību” skan savdabīgāk nekā „vērtības nes jābūtību”. To pašu var teikt par frāzi „mūsu valstī šīs parbūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Tas taču skan daudz dziļdomīgāk nekā „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Sabiedrībai „parbūtība” katrā ziņā liksies ekstravagantāka nekā „jābūtība”. Bet ar to pilnīgi pietiek, lai iekarotu latviešu sabiedrības sirdis un ap „par” izveidotu ģeniālu filosofisko, politoloģisko, socioloģisko, kulturoloģisko, ekonomisko konceptu, kā arī politisko partiju „Kustību „Par!””, kura pēc 2018.gada 6.oktobra kļūs valdošā partija, kurā jau ir iestājies Džordžs Stīls. Pseidointelektuālismam tāpat kā daudzām citām garīgajām parādībām ir modifikācijas – paveidi, variācijas. Pseidointelektuālismam ir vismaz divas modifikācijas: 1) var saprast pseidointelektuālo domu; domā ir uztverami tādi momenti, pret kuriem var iebilst; iespējama polemika; doma ir samākslota, un tai ir pseidointelektuāls statuss, taču ir iespējams debatēt, polemizēt; tātad ir iespējams diskurss (proti, saruna). 2) diskurss nav iespējams; pseidointelektuālā doma ir tik samākslota un terminoloģiski aplami samudžināta, ka neko nevar saprast un tādējādi nav iespējams nekāds diskurss. Piemēram, nav iespējams diskurss par minētajām tipiski pseidointelektuālām frāzēm: „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” (Maija Kūle). Diskurss nav iespējams, piemēram, par frāzi „Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem” (Daniels Pavļuts).


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana