Latviešu plebiscīts

Latviešu plebiscīta (tautas tiesas [„Nirnbergas, proti, Latvijas tribunāla”], tautas apspriešanas un balsošanas) nepieciešamība ar katru dienu zibenīgi palielinās. LR atrodas valsts kraha stāvoklī. Tas veicina ārdošas politiskās, sociālās, morālās tendences, kā rezultātā tautas sabiedrisko domu pārņem visaptverošs haoss. Ar katru dienu palielinās dažādu šizofrēnisko (idejiski pretrunīgo), debilo, neloģisko, absurdo izpausmju skaits. No vienas puses turpinās padomju iekārtas, PSKP, VDK nolādēšana, visās šodienas likstās vainojot sociālismu, „okupāciju”. Taču tajā pašā laikā tiek karsti slavināti „brīvības cīnītāji” (Helsinki-86, LNNK, Pilsoņu komiteja, LTF), kaut gan ir labi zināms, ka tās bija PSKP uzdevumā VDK veidotas struktūras „perestroikas” slepeno mērķu („prihvatizācijas”, PSRS sagraušanas) sasniegšanai. Labi ir zināms, ka PSKP vadoņi nemaz nevēlējās PSRS vietā izveidot cilvēciski cienīgas valstis un tajā skaitā LR. PSKP vadoņi vēlējās ieviest „kapitālismu” dažos gados, ko varēja izdarīt tikai vispārējas sabiedrisko īpašumu laupīšanas veidā, kas notika Latvijā. Fundamentāli debila ir latviešu masu attieksme pret valstiskumu. Latviešu politiskajā apziņā nav pienācīgas izpratnes un cieņas pret valsts drošības iestādēm, jo trūkst paša galvenā  – izpratnes un cieņas pret valsti kā sociuma dzīves organizācijas formu. Nav izpratnes par to, ka pavalstniekiem ir jākalpo valstij un jākalpo tās drošības iestādēm. Tas ir pavalstnieku pilsoniskais pienākums jebkurā gadījumā. Arī tad, ja valsts institūtu darbība šķiet nepilnīga. Katra pilsoņa pienākums jebkurā valstī ir cienīt valsti, cienīt tās augstākās amatpersonas, augstākos valsts institūtus un sniegt savu ieguldījumu valsts drošības nodrošināšanai. LR šīs normas neeksistē. Toties LR eksistē skaisti meli par valsts sasniegumiem, ekonomikas augšupeju utt. Ierēdņu (varas inteliģences) šķebīgā muldēšana masu komunikācijas līdzekļos kļūst arvien odiozāka un arvien vairāk veicina sabiedriskās domas debilizāciju, šizofrēnizāciju. Katram cilvēkam ar veselu sapratu ir redzama ierēdņu melošana, viņu teiktā un rakstītā kliedzošā neatbilstība dzīves īstenībai. Latviešu plebiscīta formā  tautai ir godīgi un stingri jādeklarē, ka pēc PSRS sabrukuma nav izdevies izveidot cilvēciski cienīgu valsti un tāpēc LR ir nesalīdzināmi nevērtīgāka valsts kā LPSR, tādējādi nosakot tautas pienākumu nekavējoties likvidēt LR kā krimināli oligarhisko valsti un veidot jaunu LR atbilstoši cilvēces labākajām tradīcijām valstiskuma jomā. Ņirgāšanās par  latviešu plebiscīta ideju un plebiscītā apstiprināto kardinālo deklarāciju var vienīgi liecināt par vietējās antroposfēras attīstības zemo līmeni, kas vēl nav adekvāts cilvēciski cienīgas valsts organizēšanai. Diemžel vietējās antroposfēras attīstības līmenis kritiski atspoguļojas krimināli oligarhiskās valsts līdzšinējā masveidīgajā atbalstīšanā un masveidīgajā zagšanā, enerģiski pievienojoties „perestroikas” formētajai PSKP/VDK laupītāju sākumbandai. Tas noteikti izslēdz cerības piedzīvot pozitīvas izmaiņas un jebkuru priekšlikumu (arī plebiscīta) valstiskuma transformācijai aizskalo nebūtībā kā naivitātes apliecinājumu.