Attieksme
Attieksme
ir kropla. Izņēmumu var būt. No 100 000 latviešiem diviem latviešiem
varbūt ir pareiza attieksme pret valsts drošības iestādēm. Latviešu masveida
nenormālā attieksme pret valsts drošības iestādēm (ne tikai pret bijušo VDK,
bet arī DP, SAB) ir pilnībā izprotama vienīgi plašākā kontekstā. Pirmkārt un
galvenokārt visu nosaka tas, ka latviešu tauta nav valstsspējīga tauta. Tādas
tautas mēdz būt. Ne visas tautas ir valstsspējīgas. Tādu tautu pārstāvji dzīvo
arī Latvijā. Tik tikko minēto tēzi par valstsnespēju nav iespējams noliegt vai
koriģēt. Latviešu tautas valstsnespēja ir praktiski apstiprinājusies jau divas
reizes. Divas reizes latviešu tautai tika dota iespēja dzīvot savā valstī. Abās
reizēs latvieši atsacījās no šīs iespējas un pat ar zināmu entuziasmu šķīrās
(67%) no valstiskās suverenitātes. Trešās reizes nebūs. Latviešu tautas
liktenis virzās sinhroni ar „baltās” rases kopējo likteni – novecošanu,
izmiršanu, sajaukšanos ar citām rasēm. Turklāt suverēna valsts kā sociuma
dzīves organizācijas forma Rietumu civilizācijā vispār atmirst. Valstsnespēja
atsaucas uz visu pārējo, un tajā skaitā atsaucas uz attieksmi pret valsts
drošības iestādēm. Latviešu politiskajā apziņā nav pienācīgas izpratnes un
cieņas pret valsts drošības iestādēm, jo trūkst paša galvenā – izpratnes un cieņas pret valsti kā sociuma
dzīves organizācijas formu. Nav izpratnes par to, ka pavalstniekiem ir jākalpo
valstij un jākalpo tās drošības iestādēm. Tas ir pavalstnieku pilsoniskais
pienākums jebkurā gadījumā. Arī tad, ja valsts institūtu darbība šķiet
nepilnīga. Katra pilsoņa pienākums jebkurā valstī ir cienīt valsti, cienīt tās
augstākās amatpersonas, augstākos valsts institūtus un sniegt savu ieguldījumu
valsts drošības nodrošināšanai. Kā zināms, Rietumu valstīs tā ir pilsoniskuma
izpausmes elementāra norma. Šī norma Latvijas antroposfērā neeksistē, jo „titulnācija”
nav valstsspējīga tauta
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru