svētdiena, 2017. gada 3. decembris

Attieksme


Attieksme ir kropla. Izņēmumu var būt. No 100 000 latviešiem diviem latviešiem varbūt ir pareiza attieksme pret valsts drošības iestādēm. Latviešu masveida nenormālā attieksme pret valsts drošības iestādēm (ne tikai pret bijušo VDK, bet arī DP, SAB) ir pilnībā izprotama vienīgi plašākā kontekstā. Pirmkārt un galvenokārt visu nosaka tas, ka latviešu tauta nav valstsspējīga tauta. Tādas tautas mēdz būt. Ne visas tautas ir valstsspējīgas. Tādu tautu pārstāvji dzīvo arī Latvijā. Tik tikko minēto tēzi par valstsnespēju nav iespējams noliegt vai koriģēt. Latviešu tautas valstsnespēja ir praktiski apstiprinājusies jau divas reizes. Divas reizes latviešu tautai tika dota iespēja dzīvot savā valstī. Abās reizēs latvieši atsacījās no šīs iespējas un pat ar zināmu entuziasmu šķīrās (67%) no valstiskās suverenitātes. Trešās reizes nebūs. Latviešu tautas liktenis virzās sinhroni ar „baltās” rases kopējo likteni – novecošanu, izmiršanu, sajaukšanos ar citām rasēm. Turklāt suverēna valsts kā sociuma dzīves organizācijas forma Rietumu civilizācijā vispār atmirst. Valstsnespēja atsaucas uz visu pārējo, un tajā skaitā atsaucas uz attieksmi pret valsts drošības iestādēm. Latviešu politiskajā apziņā nav pienācīgas izpratnes un cieņas pret valsts drošības iestādēm, jo trūkst paša galvenā  – izpratnes un cieņas pret valsti kā sociuma dzīves organizācijas formu. Nav izpratnes par to, ka pavalstniekiem ir jākalpo valstij un jākalpo tās drošības iestādēm. Tas ir pavalstnieku pilsoniskais pienākums jebkurā gadījumā. Arī tad, ja valsts institūtu darbība šķiet nepilnīga. Katra pilsoņa pienākums jebkurā valstī ir cienīt valsti, cienīt tās augstākās amatpersonas, augstākos valsts institūtus un sniegt savu ieguldījumu valsts drošības nodrošināšanai. Kā zināms, Rietumu valstīs tā ir pilsoniskuma izpausmes elementāra norma. Šī norma Latvijas antroposfērā neeksistē, jo „titulnācija” nav valstsspējīga tauta

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana