piektdiena, 2018. gada 19. janvāris

Stulbuma publiskošana



No vienas puses nekas traks nav noticis. Noticis ir tas, kam bija jānotiek. Stulbums vienmēr kaut kādā veidā izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar neizpausties. Salnāja stulbais paziņojums, ka „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns”, no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; proti, stulbuma elementāra izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Taču no otras puses tiekamies ar kaut ko oriģinālu; proti, tiekamies ar stulbuma publiskošanu. Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā oriģinālais ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi publiskot. Tātad prezentēt sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties ar savām stulbībām zināmā auditorijā. Agrāk pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Galvenais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek otrādi: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve zem šīs Saules. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuri nepubliskotu stulbumu. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga visaptveroša parādība. Turklāt regresīvi progresējoša parādība, kurai nav redzams gals.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana