Noziedzībai var būt
daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā
noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība, organizētā
noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību.
Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par
cilvēka labklājību. Tā ir noziedzība tādos humānisma aspektos kā audzināšana,
izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra,
sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu Latvijā ir
sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības
veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība. Par to ir
jāsoda tikpat bargi kā par kriminālajiem noziegumiem. “Nācijas tēvs” ir
gratulējams kā latviešu varas inteliģences vislielākais humanitātes
noziedznieks. Gratulants tādu godu ir izpelnījies par nemitīgo glamūrīgi
pseidointelektuālo tukšrunāšanu, kas tautas bojāejas apstākļos ir fundamentāls
noziegums – humanitātes noziegums. Tautas traģiskos apstākļos Valsts prezidents
nedrīkst būt lipīgi salds tukšrunātājs, kura tukšrunāšana pie tam nepārprotami
ir savtīgi amorāla lavierēšana karjeras interesēs. Viņš tā nedrīkst rīkoties
pat tad, ja viņa “nācijas” miljons saprot tikai sentimentālu vāvuļošanu, nonākot
primitīvā emocionālajā un intelektuālajā uzbudinājumā tikšanās laikā ar
pārlieku jūtīgu un salkani maigu verbālo caureju. Valsts prezidentam ir jāstāv
pāri aprobežotas populācijas kaislībām. “Nācijas tēva” regulāri sabiedrībai
adresētie pseidointelektuālie, karjeristiski konformistiskie, vērtējoši viltīgi
izvairīgie un nekonkrētie izteikumi, Aglonā 15.augustā apliecinātā perversā
solidaritāte ar pāteru pederastiem un valsts nodokļu nemaksāšanas blēžiem ir
bez ierunām kvalificējama kā humanitātes noziedzība. “Nācijas tēvs” apliecina
vienīgi kaut kādu odiozu (smieklīgi haotisku “nacionāli dialektiski metafizisku”)
pioreju (strutu izdalīšanos). “Nācijas tēva” kā Valsts prezidenta humanitātes
noziedzība ir īpaši bīstama un īpaši stingri sodāma. Tā ir valsts pirmās
personas ideoloģiskā noziedzība, kas sevišķi nelabvēlīgi atsaucas uz tautas sabiedrisko
apziņu. Laikā, kad latviešu tauta strauji izmirst, tautas vērtīgākā daļa ir
spiesta pamest dzimteni, LR visos rādītājos ir pēdējā vietā Eiropā, Latvijā turpinās
kriminālā kapitālisma kroplības bez valsts suverenitātes un ekonomikas vadošais
žanrs ir organizētā noziedzība, valstī trūkst ārstu, skolotāju, Latvijas
galvenajā mācību iestādē LU sastopama šausmīga nelietība, saskaņā ar Eiropas datiem pie
mums sadeg, noslīkst, mirst autokatastrofās, tiek noslepkavoti visvairāk
cilvēku, Valsts prezidents nedrīkst idejiski bezjēdzīgi un nacionāli
bezatbildīgi blādīties un būt politiskās varas simulakrs ar personiskās ērtības
prioritāti, neprincipialitāti, pielāgošanos un, protams, valstiski augstajam
krēslam neadekvātu cilvēcisko kvalitāti un neadekvātu profesionālo kompetenci.
Taču pats galvenais ir tas, ka no Levita neko godīgu un vērtīgu nevar gaidīt.
Viņš ir viens no lielākajiem nacionālajiem nodevējiem. Viņš ir viens no tiem, kuri,
uzticami kalpojot PSKP/VDK nomenklatūras morālajiem kastrātiem, PSRS
sagraušanas rezultātā izveidoja nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku
latviešu tautas veģetēšanas telpu – Latvijas Republikas imitāciju. Tajā labi
jūtas vienīgi nelieši, zagļi, stulbeņi, šarlatāni, pederasti, postcilvēki, visu
variāciju pelēkie zvirbuļi un visu tautību leviti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru