sestdiena, 2019. gada 31. augusts

Protestēšanas virtuve



2019.gada 31.augustā internetā tika ievietots komentārs par socioloģisko pētījumu rezultātiem, noskaidrojot tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem. Tautas velme protestēt esot strauji samazinājusies: “Šogad jūlijā iedzīvotājiem tika lūgts vērtēt, vai, viņuprāt, piedaloties dažāda veida protesta akcijās, iespējams panākt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu. Vairums jeb 63% iedzīvotāju sniedza noliedzošu atbildi. Šogad fiksētais rezultāts ir par 12 procentpunktiem augstāks nekā pirms gada, kad tika fiksēts relatīvi straujš protesta akciju efektivitātes atzinēju īpatsvara pieaugums. To, ka piedalīšanās protesta akcijās spēj nodrošināt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu, atzina 31% aptaujāto, kas ir par 11% mazāk nekā pagājušajā gadā. Šogad fiksētais rādītājs atkārto vēsturiski zemākos rezultātus, kas līdz šim uzrādīti 2014. un 2016.gadā. Protestus kā iedarbīgu rīku sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanai iedzīvotāji visbiežāk atzina 2000.gadā, kad tam piekrita 52% aptaujāto.” Komentējot doto ziņu, jāsaka atklāti, ka aizvadītajos 30 gados īsti protesti nemaz nav bijuši. Bija sastopama tikai gļēva mīņāšanās pie MK ēkas un citur. Skolotāji vispār tikai ākstījās - parodizēja protesta žanru. Sociāli politiskajā protestā galvenais ir protesta kapacitāte - prasību konkrētība, neatlaidība, mērķu sasniegšanas radikālisms, protestētāju agresivitāte, protestu organizatoru konsekvence un spēja nepakļauties provokācijām, konformistiskam piedāvājumam. Latvijā protestu kapacitāte vienmēr bija ļoti vāja. Publikāciju komentāros uzmanību piesaistīja šāds izteikums: “Kamēr nav deportēti nelegālie krievu migranti, jebkuri protesti būs par labu Maskavai. Tāpēc nekādu protestu nebūs, Latvijas valsts ir svarīgāka par ikdienas sīkajām problēmām.” Arī citos komentāros bija sastopama atruna par protestu nevajadzību, jo protesti var apdraudēt LR valstisko pastāvēšanu. Citētais izteikums ir negaidīts un mulsinoši pārsteidzošs. Visvairāk samulsina divi momenti. Pirmkārt, cilvēciski necienīgā un pazemojošā dzīve nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā tiek atzīta par “ikdienas sīkajām problēmām”. Tātad vispārējā nacionālā katastrofa, tautas izmiršana un aizklīšana svešumā, organizētās noziedzības degradējošā ietekme uz tautas morāli tikumisko seju, apkaunojošie statistiskie rādītāji un citas nelaimes, ir sīkums un nemudina protestēt. Tātad sabiedrības kādā slānī ir pilnīgi aplams priekšstats, kas ir valsts un tajā skaitā “Latvijas valsts”. Sanāk, ka valsts un tajā skaitā “Latvijas valsts” var droši būt kriminālā kapitālisma iemiesojums un pret to nav jāprotestē. Otrkārt, jocīga ir rusofobiskā atruna. Kā zināms, “nelegālie krievu migranti” ir Latvijas kriminālā kapitālisma organisks elements un noziedzības ziņā varbūt pat pārspēj latviešus. Vēl ir labi zināms, piemēram, par Latvijas banku lomu Krievijas kriminālajos darījumos. Ja Latvijā sāktos protesti pret kriminālo kapitālismu, tad tas taču būtu nevis par labu Krievijai, bet par sliktu Krievijai, traucējot vai pat likvidējot Latviju kā Krievijas kriminālā kapitālisma būtisku elementu. Nākas piebilst, ka daudzos komentāros ir pareizi izskaidrota protestu neesamība kā latviešu mentalitātes nosacītas sekas. Tam spilgts piemērs ir šāds anonīms komentārs: “Latvieši nav spējīgi protestēt. Ir viena dzīvnieku suga, kura, krītot plēsoņam zobos, neizdveš ne skaņas. Tās ir aitas. Ja runājam par cilvēkiem, tad tie ir latvieši. Un tam ir vēsturiskas saknes- tie, kas savulaik ir protestējuši, tie ir nokauti, apšauti, aizvesti, izvesti, paši aizbēguši. Genofonds ir degradējies, un palikuši tie, kas pielāgojas, lokās kā niedres vējā un lien. Varbūt tā arī labi, pretējā gadījumā latvieši kā tauta būtu iznīdēta vispār- tagad ir vismaz kaut kādas nožēlojamas paliekas, kas ir vairāk par neko. Un politiķiem uz kuslajiem "Liku bēdu zem akmeņa" protestiem ir pilnīgi pajāt.”  


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana