Sakarā ar 1939.gada 23.augustā noslēgtā pakta jubileju ārzemēs
tiek publicēti daudzi raksti. Tajos galvenokārt ir runa par Rietumu valstu un
PSRS politiskajām intrigām, politisko nodevību, politiskajām viltībām,
politisko krāpšanos. Visas tik tikko minētās necienīgās darbības savā laikā tika
veiktas, lai relatīvi atklāti vai pilnīgi slepeni aizstāvētu savas valsts
intereses. Katras valsts politiskā elite bija gatava uz jebkuru amorālo
darbību, lai aizstāvētu savas zemes intereses. Citu zemju (“Eiropas”) liktenis
nevienam patiesībā neinteresēja arī tajās reizēs, kad par kopējām interesēm tika
uzsvērts publiskajos paziņojumos. Patiesībā tā bija tikai skaista retorika un
demagoģija, diplomātiska izlocīšanās un diplomātiska tukšvārdība. Pirmskara
līgumi un to slepenie pielikumi liecina, ka katra zeme var paļauties tikai uz
sevi un nav reāli iespējama kaimiņu valstu palīdzība. Ja arī tika II Pasaules kara
laikā izveidotas valstu koalīcijas, tad vienalga katras valsts intereses bija
pirmajā vietā un katra valsts centās slepus panākt citu valstu sabrukumu, sakaušanu
karā. Balstoties uz šo drūmo praksi, jāizdara kardināls secinājums: arī LR var
paļauties tikai uz sevi, un nekāda konkrēta palīdzība nav sagaidāma pat tad, ja
būs līgumi, pakti, slepeni pielikumi. LR tiks piekrāpta tāpat kā XX gs. vidū
tika piekrāptas daudzas valstis. Un vēl kas ļoti svarīgi! LR paļaušanās uz NATO,
ASV faktiski ir gļēvulības apliecinājums. Tā vienmēr ir gļēvulība, ja tiek
meklēta palīdzība svešajos un visa atbildība par savu likteni tiek uzvelta
citiem. Cienīgs stāvoklis ir tikai tad, ja katrs pats pašcienīgi vēlas sevi aizstāvēt,
bet nevis gļēvulīgi paļaujas uz citu aizstāvību. Netiek cienīti gļēvi cilvēki,
netiek cienītas gļēvas tautas.
Pilnībā piekrītot, ka mēs varam paļauties tikai uz saviem spēkiem, bet sabiedroto meklēšanu nosaukt par gļēvulību ir nedaudz pārspīlēti. Mazā Latvija viena nevarēs pastāvēt pret pārlieku lielu pretspēku, bet viena nevar pretstāvēt arī Ukraina, Polija, Lietuvu un Igaunija. Šeit arī veidojas dabiska savienība, kura idejas tēvs ir Polijas maršals Pilsudskis un saucās tā INTERMARIUM Baltijas un Melnās jūras valstu savienība. Te daži citāti no mūsu izcilākā ģenerāļa P.Radziņa darbiem par šo tēmu:
AtbildētDzēst"
Pasaules politikā patiesība un taisnīgums nespēlē nekādu lomu, tāpat arī labdarība un citas kādas jūtas, bet noteicošā loma tajā ir vienīgi spēkam un pašlabumam: ikviens dara tikai to, kas viņam nes labumu, ja tikai to ar savām spējām var paveikt, rēķinoties pie tam kā ar acumirkļa apstākļiem, tā arī ar nākotnē paredzamiem gadijieniem un apstākļiem."
"Miera līgumi un, vispār, starptautiskie līgumi ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr abām līgumu parakstītāju pusēm ir izdevīgs. Līdz ko priekš vienas šīs līgums paliek neizdevīgs, viņš zaudē spēku: ir jāslēdz jauns līgums jeb jāmeklē citi ceļi."
"Tādēļ, ja Latvija vēlas, lai kāda otra, stiprāka valsts viņai palīdz un viņu pabalsta un aizstāv, tad mums ir tā jāiekārtojas, ka Latvijas eksistence un Latvijas draudzība būtu vajadzīga citām valstīm (kaimiņiem un kādai no lielvalstīm) tad, vispirms, Latvijai ir jābūt stiprai militārā ziņā, jo citādi, politisku sarežģījumu gadījumā, ar Latviju neviens nerēķināsies; Latvijai ir jābūt zināmam, noteiktam militārā spēka faktoram. Ja nu Latvijai tiešām būs šāds militārā spēka faktors, tad – pastāvot iekšējai kārtībai un uzplaukstot kaitnieciskai dzīvei – Latvijas politikas vadītājiem nenāksies grūti dot Latvijas politikai kādu noteiktu pastāvīgu virzienu, kā viņas eksistence un viņas draudzība būs ļoti vajadzīga kādam no jaunajiem politisku spēku centriem, un šis jaunāko spēku centrs – jaunā Antante – tad arī aizstāvēs un pabalstīs Latviju."
"Baltijas valstu neatkarība dibinājās tikai uz Baltijas valstu visciešāko savienību, tai ir jātop par nepieciešamu priekš visām tām politiskām grupām un tautas šķirām, kuras stāv par Latvijas neatkarību.
Bet, - vienīgi ar starp valdībām noslēgtu un no parlamentiem ratificētu līgumu vai konvenciju šī savienība vēl nevar būt sasniegta; viņa eksistēs tikai uz papīra, bet viņa izpildīšana būs nedroša.
Katram nacionāli domājošam Baltijas valstu pilsonim ir jābūt pārliecinātam, ka viņa valsts intereses ir savstarpēji cieši saistītas – ka vienu valsti apdraudošais ienaidnieks reizē ar to apdraud arī otru; - ja vien viena no viņām zaudēs savu neatkarību, tad zaudēs arī citas.
Tikai tad, ja visas Baltijas tautas būs negrozāmi pārliecinātas par šīs ciešās savienības vajadzību, t.i. par to, ka attiecībā pret ārējo ienaidnieku visiem ir jārīkojas kopīgi, tikai tad vajadzības gadījumā, kad vienam draudēs briesmas, - vis patiešām uzstāsies, kā viena valsts un viena tauta; - tikai tad mūs ienaidnieks neuzdrošināsies apdraudēt mūsu neatkarību."