Ārprātīgais pavērsiens

Rietumeiropas pagrimums 60.gadu beigās sākās bez latviešu līdzdalības. “Dzelzs priekškars” neļāva Latvijā iesūkties un latviešu smadzenes, un sirdis saindēt ar Rietumu degradācijas un deģenerācijas anālajiem izdalījumiem. Neļāva arī latviešiem papildināt Rietumu anālo izdalījumu kloāku. Toties no 90.gadiem latviešu mākslinieciski radošā un akadēmiskā inteliģence maniakāli centās atgūt nokavēto. Tas ir vislielākais pārsteigums un reizē visriebīgākais latviešu inteliģences portretā XX gs. beigās. Latviešu inteliģence izrādījās pilnīgs mēsls bez jebkādas profesionālās un morālās vērtības, sociālās atbildības, kultūras organiskas mantošanas spējām un kultūras estētiski pilnvērtīgu artefaktu ģenerēšanas spējām. Latviešu inteliģence ar psihiski slimu invalīdu enerģiju pievērsās postmodernisma un neoliberālisma ideoloģiskai sludināšanai un materiālai atbalstīšanai. Latviešu kultūru momentā pārklāja postmodernisma un neoliberālisma dvinga. Tā tas notika Rīgas universitātēs, muzejos, redakcijās, izdevniecībās, mākslas izglītības iestādēs ar Mākslas akadēmiju priekšgalā, mākslinieku un literātu radošajā darbībā, pietaisot postmodernismam un neoliberālismam atbilstošu produkciju. Kā jau minēju, tas bija ļoti negaidīti. 80.gadu beigās nekas neliecināja par latviešu inteliģences latentā pagrimuma kolosālo potenciālu. 70.gados bija latviešu kultūras milzīgs uzplaukums – kulminācija tautas kultūras vēsturē. 80.gados nebija jūtams atslābums. Taču 90. gados sākās kaut kas neiespējams, neticams, ārprātīgs. Piemēram, Mākslas akadēmijā studenti sāka ākstīties ar “performancēm”, “instalācijām”. Un tas notika mākslas iestādē, kurā vienmēr valdīja “Purvīša gars” un kas bija izaudzinājusi latviešu ģeniālos gleznotājus, grafiķus, tēlniekus. Vislielākā vaina par šo pretīgi graujošo latviešu kultūras transformāciju noteikti gulstas uz tiem kadriem, kuri 90.gados bija skolotāji, skolu direktori, lektori, docenti, profesori, katedru vadītāji, dekāni, prorektori, rektori, muzeju direktori, mediju redakciju un izdevniecību vadītāji, kā arī, protams, politiķi, ministriju klerki un ministri. Respektīvi, nosacīti gulstas uz inteliģences vecāko paaudzi. Tās kadri nevēlējās vērsties pret postmodernisma un neoliberālisma invāziju, kuru lielā mērā diriģēja Sorosa nauda un Sorosa kalpi – trimdas latviešu atkritumi. Dominēja kaut kāda stulba vainas apziņa par padomju periodu un bailes no jaunās paaudzes, kuru nelietīgās “atmodas” melu rezultātā bija histēriski pārņēmis totāls naids pret visu iepriekšējo - “sociālistisko”, “padomju”, “komunistisko” u.tml. Tagad, 2019.gada beigās, Latvija, latviešu inteliģence jau ir slavena ar savu “laikmetīgo” kultūru – praidiem, pašmāju bjennālēm, līdzdalību ārzemju bjennālēs, murgojumiem postmodernisma filosofijas un literatūras manierē. Arī Rīgas medijos smird “laikmetīgums”. Satoristu perversiju dievus, ijābiskos, delfiskos orākulus dāsni finansē valsts. Latviešu inteliģences vairākums ir līdz ausu galiem anālo izdalījumu kloākā, un pats saviem spēkiem no tā nav spējīgs izrāpties.